Iztrūka vairākas fundamentālas lietas – spriežot par politiskajiem uzstādījumiem gan valsts budžeta samazināšanā, gan ekonomikas atveseļošanā, neviens no kandidātiem diez ko neizvērsās ne par valsts pārvaldes funkcionēšanas motivācijas maiņu, ne par nevalstiskā sektora dalību pārvaldē un lēmumu pieņemšanā, ne par korupciju kā būtisku valsts neefektivitātes cēloni.
Jā, tika runāts par augstākā un zemākā līmeņa pārvaldes samazināšanas proporcijām un par kontrolējošo skaita samazināšanu. Tomēr tas nemaina ierēdņu, iestāžu vadītāju un citu motivāciju, gan morālu, gan materiālu, sasniegt labākus rezultātus. Piemēram, visnotaļ pārdomu vērtas ir Investīciju un attīstības aģentūras darbinieku vai Eiropas Savienības struktūrfondu dalītāju darba apmaksu atkarībā no sasniegtajiem rezultātiem biznesā . Tas, starp citu, izskan uzņēmēju ierosinājumos valdībai.
Jā, tika runāts par to, ka vairāk jādiskutē. Tas ir deklarēts ne vienreiz vien un tā ir palikusi fikcija. Taču, piemēram, darba devēju noteicoša loma profesionālās izglītības satura noteikšanā arvien vēl nav, funkcionālo auditu veikšanā dominējošā loma kā bija, tā ir valsts amatpersonām, nevis kādam citam.
Tika arī runāts par miljonu taupīšanu administratīvajās izmaksās, algās un citur, un piesaukta KNAB priekšnieka iecelšana, bet nebija ne vārda par valsts aparāta hiperbirokratizētību un to, kas notiek un kas nenotiek valsts un pašvaldību pasūtījumos. „Krietna daļa gudrāko galvu nodarbojās ar to, ka radīja uzņēmējiem administratīvus šķēršļus un par zināmu atlīdzību palīdzēja tik ar tiem galā,” tā pagājušajā nedēļā savā blogā trāpīgi formulēja Edgars Šīns. Šo problēmu risinot var stimulēt ekonomiku, neieguldot nevienu latu. Ja no Edgara Zalāna sagaidīt korupcijas problēmas piesaukšanu būtu bijis pārsteigums, tad bija pārsteidzoši to nesagaidīt no Valda Dombrovska – tās partijas politiķa, kas nāca politikā cīnīties pret oligarhu ietekmēm. Jo valsts nozagšana bija, ir un paliek izšķiroša problēma no naudas atkarīgajā politikā un no politikas atkarīgajā ekonomikā.

No politiskās loģikas viedokļa, šķiet, ir ļoti daudz argumentu par labu tam, ka līdzšinējie jeb „vecie” valsts varas nesēji šobrīd nedrīkst būt valdības vadībā. Tāpēc ir loģiska iespējas došana sastādīt valdību jaunajam – Dombrovskim. Tai pat laikā šī loģika pati par sevi nav indulgence ne formas, ne satura aspektā.
Pirmkārt, Dombrovskim var daudz pārmest no oratora spēju viedokļa. Kas politiķim, kam jācenšas kļūt par līderi, ir ļoti svarīgi, īpaši iepriekšējo, maigi izsakoties, ne pārāk spožo priekšteču un Latvijas tautas vaimanoloģijas kontekstā. Arī pēcnominēšanas dramatisms – esam bankrota priekšā, ko nepapildina idejiska enerģētika ar aicinājumiem ne tikai nespert platu soli bezdibeņa virzienā, bet pretēji, nez vai ir pilnvērtīgs dopings publikai.
Otrkārt, runājot par saturu, par ekonomikas nākotni viens no pretendentiem daudzina struktūrfondus un ēku siltināšanu, otrs būvniecību un tiešos pārtikas iepirkumus valsts pasūtījumos, abi ir vienisprātis, ka jādiskutē par nodokļiem un „Parex banka” valstij jāturpina stutēt, bet uz šī fona paliek jautājums – vai tas ir pilnvērtīgs kopskats un politiskās vadlīnijas, kādām jābūt valdības vadītājam? Vai viņš, pat ne tēlaini, bet burtiski runājot, nevarētu vienā elpas vilcienā definēt savu redzējumu par Latvijā lielākajām ražošanas un pakalpojumu nozarēm un to, ciktāl kurai topošais premjers paredz kādu valsts atbalstu vai, būsim godīgi, cīņu par izdzīvošanu tirgū, samazinot izmaksas? Šīs lietas ir kopsakarā gan ar biznesu, gan izglītību un zinātni, gan importu veicinošo enerģētiku un vietējo atjaunojamo resursu alternatīvu, gan identitāti, pašapziņu, labsajūtu un ienākumus ģenerējošo kultūras, vides un tūrisma sasaisti, gan vēl daudz ko citu. Tāda mēroga redzējums un ambīcijas var radīt tādu Latvijas starptautisko konkurētspēju, lai starptautisko aizdevumu atdotu, pateicoties spējai nopelnīt, nevis nesamērīgai jostu savilkšanai. Šie rezultāti un to sasniegšanas versijas būtu arī definējamas kā kritērijs jaunās valdības darba plāniem, lai uzskatāmi varētu diagnosticēt, ko spēj piedāvāt gan jaunie, gan vecie, un ciktāl starppartiju dubļu cīņas ir veselīga konkurence vai sadomazohistisks politikānisma vīruss.