Kamēr sabiedrības vairākums jau „notiesājuši” gan šo valdību, gan parlamentu, lielākās uzņēmēju organizācijas cenšas ar to vienoties. No vienas puses – loģiski, labāk runāt ar to, kas ir. No otras puses, ar šādu neskaidru indulgenci nez vai ir iespējama pilnvērtīga tautsaimniecības atveseļošana, ja nav morālas atveseļošanās. Līdz ar to zināma „lustrācija” jeb izgaismošana gan attiecībā uz valsts pārvaldi, gan pašiem uz sevi, vairāk racionālā, nevis idejiskā līmenī, būtu jāizpilda arī tiem, kuri nosaka naudas masu Latvijas ekonomikā, līdz ar to arī bāzi izdevumiem valsts budžetā – uzņēmēju vairākumam un, organizēti, lielākajām viņus apvienojošām organizācijām. Iespējams, arī viņu profesionālajiem vērtētājiem - ekonomistiem. Daļa, protams, ir pozicionējusies gan Doma laukumā, gan medijos, tomēr tas nav vairākums. Kas ir biznesa „sarkanās līnijas” – pie kādiem tautsaimniecības, budžeta vai citiem rādītājiem kādos termiņos tā valdības rīcību vērtēs kā apmierinošu, bet pie kādiem nosacījumiem „kritiskā masa” ir pārsniegta? Pretējā gadījumā var bezgalīgi dreifēt starp darba grupām, padomēm un citādiem forumiem, ar to Latvijas ekonomikai kā slīkonim, Latvijas Bankas prezidenta līdzībās runājot, tiek dota šķietama „otrā dzīvība”, taču jēgas no tā var nebūt nekādas, ja līdzās plaisai starp varu un sabiedrību veidosies vēl arī plaisa starp sabiedrības vairākumu un uzņēmēju sabiedrisko aktīvu.

Dažādi kritēriji jau šobrīd būtu nosakāmi, īpaši jau kontekstā ar to, ka gan starptautiskā aizdevuma pirmie simti miljonu, gan komercbanku nauda, kas it kā tik ļoti trūkst tautsaimniecībai, guļ, kā atklājas, neizmantota nacionālās bankas kontos. Citastarp, šis ir labs piemērs, par ko jau līdz šim būtu varējusi sākties starptautiskā aizņēmuma izmantošanas uzraudzība – ietverot valdības un atbildīgo ministru darba nežēlīgi operatīvu un intensīvu publisku vērtēšanu.
Līdzīgi lietas, kas vēl un vēl vairāk būtu sagaidāmas no biznesa sektora, ir jautājumi par Latvijas ekonomikas stratēģiskām perspektīvām. Pat ja šai valdībai nav morālas tiesības šobrīd nodarboties ar ilgtermiņa plāniem, tad tās lēmumiem būtu jābūt tādiem, kas veicina, nevis kavē vai pat grauj ilgtermiņa attīstības iespējas – izglītībā, piemēram.
Vēl viens tests ir valsts pārvaldes un budžeta izdevumu efektivitāte – ne tikai samazinot aģentūru vai štatu skaitu. Neaizmirsīsim, ka plaši piesaukts problēmu cēlonis un sekas, no politikas un plāniem līdz izpildei un pasūtījumiem, ir korupcija. Ja dažādu interešu un sociālo grupu pārstāvji prasa lai valsts viņiem vairāk dod, tad tieši uzņēmējiem ir arī jāatbild pašiem par sevi – ciktāl un ko mēs varam dot valstij. Gan domājot par sociāli atbildīgu ekonomiku, kas ir dalīšanās savā peļņā, gan informācijā, vai par nodokļu nemaksāšanu, vai budžeta „pīrāga” netaisnīgu sadali, dajebko. Bez tā nez vai ir iespējams ceļš uz kādiem izlīgumiem.
Patiesībā šie visi ir jautājumi, kuri ir tieši tie, par kuriem ne tikai masām, bet arī ekonomikas, finanšu un vairāku citu nozaru profesionāļiem, cik nu mums to ir, būtu jānovērtē, vai mūsu kurss vēl arvien ir „nothing special”, vai tomēr tas mainās uz „something special” labā nozīmē.

Visbeidzot, simptomātisks vakar bija telefonaptaujas rezultāts – vairākums secināja, ka pilnvērtīgu krīzes pārvarēšanas plānu nav ne valdībai, ne politiskajai opozīcijai, ne uzņēmēju organizācijām. Tātad, patiesība ir kaut kur pa vidu. Vienīgais, to meklējot un ekonomikas dzīvības uzturēšanas plānus radot, derētu neaizmirst vienu no merfoloģijas likumiem – labs plāns jau šodien ir labāks par teicamu plānu rīt.