Vispirms - par to, kas notika uz ielām. Masu mediji, KNL redakciju ieskaitot, un interneta telpa ir pārpludināta ar vizuālām un tekstuālām liecībām, kas notika un tā dažādiem izvērtējumiem. Kā vienmēr, jo mazāk informācijas, jo vairāk baumu, spekulāciju un aizdomu. Līdz ar to, pie jebkādas valdības, būtu obligāti nevis metāties ar pārsteidzīgiem politiskiem paziņojumiem, bet veicināt maksimāli pilnvērtīgu notikušā izmeklēšanu un izvērtēšanu. Viens līmenis ir kriminālizmeklēšana vai administratīvo pārkāpumu lietas, otrs līmenis – valsts bruņoto dienestu un to politisko vadītāju rīcība, kontekstā ar Doma laukuma protesta akcijas rīkotāju rīcību. Tāpēc visnotaļ adekvāti ir aicinājumi par šī ārkārtas notikuma dažāda līmeņa ārkārtas izmeklēšanas formām, ieskaitot arī, piemēram, parlamentāro izmeklēšanas komisiju, lai gan šo konstitucionālo formu opozīcijas politiķi vismaz kuluāros dažu sliktu precedentu dēļ cenšas norakstīt kā bezjēdzīgu.

Tai pat laikā, lai gan notikušā noskaidrošana noteikti nepieciešama, tomēr tas ir stāsts par visnesenāko, bet par pagātni. Tagadnē palikusi idejiskā „pēcgarša” – te es nerunāju par alkohola apreibinātajiem vai iespējamajiem provokatoriem, bet tiem, kas ar tīru sirdsapziņu par sevi un savu valsti izmisumā nomainīja plakātus pret bruģakmeņiem un tiem, kas viņus pa daļai nosoda, tomēr izprot un pat morāli atbalsta.

Lielā mērā noskaņu, kas izskan dažādu cilvēku atsauksmēs, var vērtēt kā barikāžu noskaņu. Ir muļķīgi vilkt tiešas paralēles ar barikādēm 13.janvārī pirms 19 gadiem, jo tik burtiski vēsture neatkārtojas. Tai pat laikā pēc būtības runa atkal ir par ārkārtas līdzekļiem fundamentālu valstisku jautājumu risināšanai. Un ir būtiski atcerēties, ka, lai gan fiziskā rīcība notika uz ielām un sirdsapziņas vārdā, līdzās tam bija ar prātu kontrolēti un pārdomāti lēmumi gan Tautas frontes, gan dažādu štābu un iestāžu kabinetos. Turklāt, kas zīmīgi, šie lēmēji, lai kā to negribētos, centās uzturēt dialogu ar saviem visniknākajiem oponentiem interfrontē un padomju armijas struktūrās.

Kas notiek ar šībrīža prātu un sirdsapziņu? Mēs esam ja ne sasnieguši, tad ļoti pietuvojušies stadijai, kad „apakšām” ir līdz kaklam, bet „augšas” ir tajā paralēlajā pasaulē, kur nevar ieraudzīt, kas notiek ar „apakšām”. Valda Zatlera ultimāts Saeimai un valdībai, protams, ķirurģiski griež šo „augoni”, kurš gan vismaz daļēji pārsprāga jau 13.janvāra vakarā. Tai pat laikā prezidents atmodas laika līdzībās mazliet atgādina Latvijas kompartijas līderu pakāpenisko piesliešanos tautas kustībām, kas, protams, bija pretrunā ar centrālā politbiroja priekšrakstiem. Lai gan Zatlers šobrīd saņem daudz atzinību par trešdienas paziņojumu, tas vēl ir patālu no risinājuma. Prezidents ir, izmantojot klasisko teicienu, uznesis uz politiskās skatuves bisi, kurai neizbēgami būs jāizšauj, tomēr šajā bisē šobrīd ir tikai viena patrona, un nez vai tā ir ar „sudraba lodi”. Zatlera ultimāts ir par attiecībām starp pozīciju un opozīciju esošajā politiskajā spektrā, un par iespējamu jaunu tautas priekšstāvju izvēli pie, iespējams, pašreizējiem vai ne īpaši būtiski mainītiem spēles noteikumiem tajā pašā politiskajā spektrā. Vairāku nevalstisko organizāciju atbalsts Doma laukuma protestam, vienlaikus norobežojoties no konkrētās partijas, kas šo pasākumu iniciēja, diezgan uzskatāmi apliecina jau daudzkārt teikto, ka sabiedrības nospiedošs vairākums netic ne pozīcijai, ne opozīcijai. Valdošās koalīcijas politiķi acīmredzami neapjēdz, ka bez paškritikas, piekāpšanās un ar tās aizvainoto, augstprātīgo komunikāciju, ko tā demonstrē attiecībās ar sabiedrību, tā nespētu gūt atbalstu pat vislabākajam krīzes pārvarēšanas plānam. Tai pat laikā opozīcija savā dumpinieku noskaņā ar populisma bacili priekšvēlēšanu dēļ un aizrautīgo varas politisko līķu spārdīšanu,  bet bez saskaņotas un pilnvērtīgas pozīcijas, bez pārliecinošiem alternatīviem rīcības plāniem un valsts vai nozaru resoru vadītājiem arī ir tāds sava veida mazākais ļaunums.

Ne tikai provokatīvo anonīmo pirmsgrautiņu uzsaukumu autori, bet daudzi atbildīgi cilvēki šobrīd piesauc ceturto atmodu un tautas kustību. Kā prāta, ne tikai emociju un sirdsapziņas izpausmi. Arī kā daļēju pašpārvaldes formu. Jo valstiskie risinājumi, kas risinātu problēmas šajā situācijā, nevar būt diez ko patīkami, bet bez nepolitiķu akcepta tie būs nedzīvi dzimuši. Prezidenta ultimātā šādām sabiedriskajām izpausmēm durvis nav pavērtas, starptautisko aizdevumu uzraudzības struktūru radīšana ir daudz par maz. Lai gan, patiešām, formāli jau tā ir gandrīz vai antikonstitucionāla ideja. Tomēr nez vai tieši nepartejisko un nepolitiķu „smadzeņu vētras” un uz to rezultātiem pamatotas veto tiesības politiķu lēmumiem – pie apaļiem vai citādiem galdiem, forumos, komisijās vai padomēs, ne uzņēmumu, bet stratēģiskās, un tā tālāk – ne jau tiesiski, bet idejiski šībrīža valsts stratēģisko plānu noteikšanā nebūtu noteicošais, lai realizētu politiskās, ekonomiskās, uzticības un visu citu krīžu lēno pārvarēšanu. Neatkarīgi no tā, vai notiek ārkārtas vēlēšanas, bet, iespējams, tieši tās īpaši izmantojot. Nenojaucot barikādes, bet apvienojot sirdsapziņu un prātu.