Nu bet KNL šogad nopietni pastraadaajushi... Prieciigus jums sveetkus un speeku Jaunajā Gadā! 

Neredzu līdz šai dienai atbildes uz sekojošiem jautājumiem: 1) kādēļ vispār PAREX 2008. gada augustā, tātad menesi pēc it kā sindicētā kredīta 500 miljonu saņemšanas, pēkšņi radās likviditātes grūtības, lai gan šī banka kreditēja minimāli šogad, un tobrīd arī nekāds agrāks kredīts nebija jāatmaksā, 2) kur nolaidās Kargina privātlidmašīna ar naudu, par kuru Latvijas valsts muļķiem bija iespēja uzzināt tikai tādēļ, ka kāda dāma Vīnes lidostā ieraudzīja lielo naudu un atdeva turienes policijai, un to nevarēja vairs noklusēt, 3) vai sindicētie kredīti patiesībā eksistēja, vai PAREX tikai uzņēmās Eiropas banku zaudējumus? Kas 2008. gadā, kad krīze bija pilnā sparā, tā nu deva nepazīstamas valsts šaubīgai bankai (atcerēsimies, ka PAREX bija Wachovia melnajā sarakstā) tādus sindicētos kredītus, 4) kādēļ I. Feiferim, kad viņš ieraudzīja priekšaudita rezultātus, tikai konstatēts pirmsinfarkta stāvoklis, un pēc tam viņš 2 nedēļas ārstējās? 

Šīnam, tomēr, bija taisnība... 

Paldies par gada notikumu apskatu, jo atmiņa ir īsa! Sevišķi interesanti uz visu to palūkoties no laika distances. Paldies, mīļie, par milzīgo darbu, kas mums palīdz labāk saprast, kas ir kas un ... ne tikai to. Labu veselību, izturību Jaunajā gadā! Uz tikšanos! 

Ja paskatās šādu kopsavilkumu, tad visa nožēlojamā, shēmojošā varas elite parādās pilnā nekompetences un melu krāšņumā. Tas tiešām ir pareizākais veids, kā atspoguļot šo darboņu darbošanos. Solījumi - rezultāti - atbildība un viss skaidrs! 

Atceroties barikādes ROBERTS MILBERGS Smagas, pielijušas tumsas pilnie un aukstie novembra vakari liek domāt un atcerēties. Sevišķi tagad, gadsimta un pat tūkstošgades pēdējā novembrī. Ir gan arī brīži, kad gribas aizmirst un nekad vairs neatcerēties notikušo. Tas ir tad, kad aptveru ikdienas īstenības nežēlīgo kroplumu. Jūtos līdzvainīgs tajā, lai gan nekad nebūtu varējis iedomāties, ka tāds būs mūsu nesavtīgās un cēlās darbības rezultāts. Latviešu tautas atmoda. Vai tā tiešām bija, jeb kāds mums ļoti prasmīgi iestāstīja to? Un mēs pieņēmām to, jo mums tas tik ļoti patika… Kāpēc tāds jautājums? Vai tad var būt tik iznīcinoši smagas atmošanās paģiras, ja nemaz nav līksmots? Ja tas tā nevar būt, tad nav ne mazāko šaubu par to, ka tautas moku nakts joprojām turpinās. Un turpinās vēl ļaunākā kvalitātē un kvantitātē… Tātad īstenībā nekāda atmoda nav bijusi. Tāds masveidīgs pašapmāns. Vecos melus nomainīja jauni meli, vecos murgus nomainīja jauni murgi. LTF valdes darba grupas, kuru man bija gods vadīt un kurā darbojās tādi tiesību zinātņu speciālisti, kā R. Apsītis, R. Rikards, V.Elksnis, Dz. Rasnačs u.c., izstrādāto likumprojektu “Par ierobežojumiem ieņemt amatus”, kurš būtu sarāvis vecās varas korupcijas saites, netika pieņemts. Netika pieņemts neraugoties uz to, ka tika pieņemts LTF Domes sēdē un iesniegts LTF frakcijai LR Augstākajā Padomē. Notika hameleoniska komunistu partijas nomenklatūras pārtapšana buržuāziskajā elitē. Unikāls eksperiments - nemainot varas nesēju mainīt sabiedrisko iekārtu. Eksperimenta rezultāts ir šis tautas posts un varas, jeb valdošās krimināli politiskās mafijas pārdabiskā bagātība. Bezdibenis starp nabagiem un bagātajiem kļūst arvien dziļāks un plašāks. Valsts nozagšanas process turpinās un nav spēka, kas to varētu apturēt. Tas protams tuvina situācijas klasisko risinājumu – revolūciju, bet nebūt neizslēdz risinājumu evolucionārā ceļā. Galvenais jau nav procesa materiālie aspekti, bet gan morālā degradācija, ekstrahētā sirdsapziņa. Bet kur visa tā rezultātā paliks latvieši? Ja vispār paliks…Nacionālā problēma Latvijā jau ar 5.Saeimas vēlēšanām ir kļuvusi par izgaršotu un nu jau arī krietni apgrauztu priekšvēlēšanu aģitācijas ēsmu naivajām un skaidrajām latviešu dvēselītēm. Tieši tāpēc latviešiem klājas visgrūtāk. Latvieši savā tēvu zemē strauji izmirst un par to vislabāk gādā pati “nacionālākā” partija – “Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Šis Maskavas smalki sagatavotais Trojas zirgs Latvijas politikā sekmīgi risina galveno okupācijas varas pārtapšanas problēmu – latviešu tautas iznīcināšanu ar pašu latviešu rokām. LR uzņēmumu reģistra bezkaislīgā statistika liecina par to, ka 70% uzņēmumu Latvijā pieder cittautiešiem un cik vēl ir tādu, kur par īpašnieku reģistrēts kāds latvietis lai gan īstais īpašnieks ir cits… Tātad joprojām kalpu tautiņa, kura pati savā zemē lēnām, bet pagaidām nenovēršami iznīkst. - Likumus nedāvina Dievs, likumus raksta cilvēki. Vārds ‘’likumīgi’’ nenozīmē to pašu, ko vārds taisnīgi. Ja noziedznieku banda kādā valstī sagrābj varu, bet tas var notikt pat vēlēšanu ceļā, tad viņi izdod likumus, kas izdarītos noziegumus akceptē un salaupīto legalizē. – Andris Kolbergs. Latvijā Pilsoņu Kongresu tāpat, kā Latvijas Tautas fronti iecerēja un organizēja tie paši “pārbūves arhitekti” – komunistu partija. Pilsoņu kongress bija iecerēts kā alternatīva LTF, gadījumam, ja situācija kļūs nekontrolējama. To pierādīja 1991.gada janvāra barikādes, kad Pilsoņu Kongress nepārprotami nostājās pret barikādēm, kas bija tāds tautas vienotības un rīcībspējas apliecinājums, kādu “arhitekti” nebija plānojuši, bet paredzējuši gan. Pilsoņu kongresa tālaika līderis Visvaldis Lācis atklāti nostājās pret barikādēm un aicināja tautu tās pamest. Šim cilvēkam pietika godaprāts to nenoliegt arī pēc desmit gadiem un mēģināt skaidrot savu nostāju ar protestu pret Latvijas un Krievijas 1991.gada 15.janvāra līgumu Tallinā, kurš nepārprotami bija Latvijas interešu klaja nodevība. Šeit vietā būtu laika precizējums, jo tauta uz barikādēm nostājās 13.janvārī lai aizstāvētu savas tiesības uz neatkarību, bet augstākminētais līgums tika parakstīts pāris dienu vēlāk, kad barikāžu pamešana būtu līdzvērtīga brīvības neatgriezeniskai bojāejai. Tautu apturēt vairs nebija iespējams. Valdība bija nobijusies no negaidītās tautas organizētības un MP priekšsēdētājs Ivars Godmanis 20.janvāra vakarā ap plkst. 22.00 pēc apšaudes pie iekšlietu ministrijas, kura pārtrauca viņa uzrunu Latvijas televīzijā, zvanīja man uz LTF mītni un pieprasīja lai mēs gādājot par to, lai barikādes uz tiltiem netraucētu krievu desanta karaspēka ierašanos Rīgā. Ar PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieku A.Kuzminu viss esot saskaņots. Karaspēks garantēšot kārtību pilsētā… Vai tajā vakarā valsts vadītājs aptvēra savas rīcības iespējamās sekas? Nav grūti iedomāties, ko darītu seržants Ivanovs barikāžu nosprostotajās Rīgas ielās, ja atceramies Budapeštu, Prāgu, Tbilisi, Baku un pavisam svaigos notikumus Viļņā…Paldies Dievam, ka krievu militāristi nesaņēma attiecīgu pavēli no Maskavas un tāpēc neizpildīja Godmaņa lūgumu. Varbūt, ka tā bija provokācija un kāds ļoti meistarīgi atdarināja valdības vadītāja balsi... Godmanis kategoriski noliedz šāda zvana esamību, taču pieļauj provokācijas iespēju. Būsim godīgi un katrs uzdosim sev jautājumu: - Kā es būtu rīkojies, būdams viņa vietā šajā situācijā? – Ir tik vienkārši mācīt, kā rakt grāvi, taču izrakt to ir pavisam cita lieta... LTF valde nolēma atstāt bez ievērības šo visai dīvaino prasību. Viss loģiski nostājās savās vietās, jo pēc pāris barikāžu dienām LR AP un MP jau bija atguvušies un I. Godmanis nosaucot barikādes par “karnevālu kas jāizbeidz”, tūlīt pēc apšaudes pie iekšlietu ministrijas ļāva to turpināt, jo tagad situāciju jau kontrolēja visdažādākie jaunizveidotie barikāžu štābi. Pilsoņu Kongress piedzīvoja politisku bankrotu. Lai saņemtu nopelnīto vietu jaunajā varā Pilsoņu Kongresa vadoņi to veikli likvidēja un izveidojot partiju “18.novembra savienība” piedalījās 5.Saeimas vēlēšanās. Neskatoties uz to, ka jaunievēlētais deputāts “pilsonītis” Jānis Straume likumīgi ievēlēto valsts likumdevēju no parlamenta tribīnes nosauca par “tā saucamo Saeimu”, viņš un arī divi pārējie Pilsoņu Kongresa bijušie vadoņi ļoti ātri un labi iejutās varas kompānijā. Šodien saskaņā ar likumu “Par barikāžu piemiņas zīmi” J.Straume ir šīs piemiņas zīmes valdes priekšsēdētājs un platu smaidu sirsnīgi spiež rokas apbalvojot barikāžu dalībniekus. Nolieguma noliegums, jeb apziņas degradācijas spirāles jauns posms… Ne Māri Grīnblatu, ne Aigaru Jirgenu nemulsināja vēl pirms neilga laika sludinātā nepakļaušanās LR AP un aicinājumi nepiedalīties vēlēšanās, kas augstākminētā kontekstā, izrādījās visai prasta tautas muļķošana. Patreiz Jānis Straume ir 7.Saeimas priekšsēdētājs un nepieļauj pat domu, ka viņu varētu saukt par “tā saucamo Saeimas priekšsēdētāju”. Viens no galvenajiem vēlēšanu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” argumentiem pirms 5.Saeimas vēlēšanām bija parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana, lai tiktu skaidrībā un darītu tautai zināmu kas tad īsti ir noticis Latvijā LR AP un MP darbības rezultātā. Komisijas darba rezultāti varētu būt faktoloģiskā bāze nepieciešamo valstisko pasākumu veikšanai lai mērķtiecīgi labotu bēdīgo situāciju. Liela tautas daļa noticēja šim argumentam un balsoja par apvienību. Izmeklēšanas komisija 5.Saeimā visai lielā vienprātībā tika izveidota un ļoti sekmīgi darbojās līdz brīdim, kad darba rezultāti sāka apdraudēt valdošās krimināli politiskās mafijas labklājību. Situāciju glāba neviens cits, kā frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”. Tieši viņu sagatavotais, antikonstitucionālais 5.Saeimas lēmumprojekts par piecu deputātu un tai skaitā arī Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja deputātu mandātu darbības apturēšanu lai noskaidrotu viņu iespējamo sadarbību ar bijušās PSRS Valsts drošības komiteju jeb tautā saukto “čeku”, FAKTISKI apturēja komisijas darbību. Es kļuvu par aizliegto personu, bet dzīres mēra laikā varēja netraucēti turpināties. Politiskās konjuktūras regulācijas instruments darbojās patiešām nevainojami. Deboļševizācija tika organizēta kā komunistiskās nomenklatūras pārtapšana par kapitālistiem nolaupot tautas īpašumus. Deokupācija realizēja okupācijas seku leģimitizāciju, bet par dekolonizāciju “piemirsa”, aizstājot to ar jauna veida genocīdu pret latviešu tautu, ko sauc par integrāciju. Maskavas Trojas zirgs sekmīgi realizē zemes pārdošanu ārzemniekiem, mazo lauku skolu likvidāciju, valsts teritorijas(Abrene) atdošanu Krievijai un imitējot aktīvu, taču apbrīnojami bezrezultatīvu darbību pilsonības un latviešu valodas problēmu risināšanā rok dziļu kapu savai tautai. Un tomēr šī tauta parādīja, ka tik vienkārši norakt to vēstures kapsētā neizdosies. 1991.gada janvāra barikāžu fenomens ir latviešu tautas gara un gribas spilgts apliecinājums. Taču tieši tāpēc krimināli politiskā mafija dara visu iespējamo, lai pēc iespējas mazinātu šī notikuma patieso nozīmi, noklusētu patiesību par barikāžu organizēšanu, acīmredzot lai, nedod Dievs, kādam neienāktu prātā ko tādu atkārtot. Es nedrīkstu klusēt. Man jādod liecība par to, kas tad īsti notika 1991.gada janvārī un arī augustā, jo es atrados šo notikumu epicentrā un lielā mērā kā viens no barikāžu organizatoriem esmu atbildīgs nākotnes priekšā par patiesu šo notikumu apliecinājumu. 1991.gada janvāris brieda visu 1990.gadu un tā īsti, kā jau pieklājas, “nogatavojās” rudenī līdz ar Latvijas Tautas frontes 3.kongresu.. LTF 3.kongress tradicionāli sanāca oktobra sākumā un tā norises vieta šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām, kad kongresi notika kompartijas lielo saietu namā, bija izvēlēta rūpnīcas VEF kultūras pils. Varbūt tā tas bija tāpēc, ka LTF pirmo divu kongresu “ērgļi” bija ievēlēti LR AP, kur tie bija vairākumā un tāpēc droši varēja teikt, ka nu vara Latvijā pieder Latvijas Tautas frontei. No cīņas par varu bija jāsāk piepildīt šo iegūto varu ar reāliem darbiem. Tātad – darba kongress. VEF kultūras pils zāle bija pārpildīta un Rīgas Vidzemes priekšpilsētas delegātus, starp kuriem biju es, nosēdināja uz skatuves tūlīt aiz prezidija galda. Tā tas bija arī LTF 2.kongresā, kad mūsu delegācija sēdēja uz skatuves kopā ar prezidiju. Šāds novietojums neapšaubāmi radīja vairākas priekšrocības starp kurām būtiskākās bija iespējas redzēt visu zāli un precīzi just tās noskaņojumu un būt klāt prezidija darbībai. Uzstājos debatēs un lai gan sēdes vadītājs Juris Dobelis atsaucoties uz reglamentu, neļāva man normāli pabeigt runu, galveno es tomēr pateicu. Un pateicu es to, ka tos ministrus un citus augsta ranga valsts ierēdņus, kuri darbojas pret LTF programmu, nekavējoties jāpatriec un atsevišķos gadījumos pat jātiesā. Bija taču sācies lielais “prihvatizācijas” laiks. Runu nobeidzu ar šādu aicinājumu: - Mūsu muguras mums jāiztaisno pašiem!- Vēlāk šī ķermeņa daļa kļuva par Jura Dobeļa visvairāk lietoto politisko argumentu dažādos variantos runājot par muguras lokāmību, stingrību un cietumu. I. Godmanis atbildes runā uzsvēra, ka blēžu atmaskošana ir tautfrontiešu pienākums un valdību šeit nav jāsauc palīgā. Vēlāk, kad LTF valsts aizsardzības darba grupa iesniedza I. Godmaņa valdībai materiālus par 90 lielu uzņēmumu vadītājiem, kuri izlaupīja uzņēmumus un kurus nekavējoties vajadzēja vismaz atbrīvot no darba, šie materiāli vienkārši pazuda valsts kancelejas “marinādē”…Vēl vēlāk, jau 1991.gada 4.novembrī Latvijas rūpniecības darbinieku saietā Godmanis paziņo, ka nav svarīgi, vai uzņēmuma vadītājs ir lojāls Latvijas valstij, vai nav, svarīgi ir tas, ka viņš ir kompetents vadītājs. Komentējot šo domas “pērli” Latvijas radio saku: - Jo kompetentāks ienaidnieks, jo viņš bīstamāks. Lai Dievs mūs sarga no kompetentiem ienaidniekiem -. Lūk šāda ir LTF 3.kongresa gaisotne, kas apliecina tikai to, ka LTF frakcija LR AP un vēl jo vairāk LR MP darbojas nevis saskaņā ar LTF programātiskajām nostādnēm, bet gan kaut kādā dīvainā, valsts neatkarības atjaunošanai un latviešu tautas pastāvēšanai naidīgā virzienā. Pārejas perioda LR AP un MP. Tagad protams neviens nevar pateikt, kur īsti sākās un kur beidzās, jeb beigsies šis “pārejas periods”. Politiskā situācija Latvijā bija kļuvusi grūti prognozējama un valsts neatkarības atjaunošanas process apdraudēts un trausls. LTF pirmo divu kongresu vadoņi bija pametuši LTF gandrīz burtiski nodedzinot visus tiltus aiz sevis. LTF mītnē bija norauti pat elektriskie kontakti un jaunajai valdei jaunievēlētā LTF priekšsēdētāja Romualda Ražuka vadībā nācās krietni papūlēties lai savestu telpas darba kārtībā. Gandrīz analoģiskas kļuva arī politiskās attiecības starp jauno varu un tās “mātes” organizāciju Latvijas Tautas fronti. Šis jaunās varas neatkarīgais un brīvais lidojums bez savas politiskās organizācijas balsta kuru katru brīdi varēja kļūt par pavisam brīvu kritienu nebūtībā. Situācijai uzmanīgi sekoja valsts neatkarības ienaidnieki un, jaušot vieglas uzvaras iespējamību, gatavojās izšķirošajam uzbrukumam. LTF 3.kongresā tiku ievēlēts LTF Domē. Saskaņā ar statūtiem LTF valdi veidoja Dome ievēlot pusi tās sastāva, bet otru pusi izvēlējās jaunais LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks. Šī Domes sēde notika toreiz vēl pionieru pils, bet tagad jau Prezidenta pils sarkanajā zālē 1990.gada 20.oktobrī. Vēlēšanās saņemot 44 balsis dalīju devīto un desmito vietu ar filosofu Vilni Zariņu. Darbam valdē Ražuks izvēlējās mani. Pirms tam viņš kopā ar LTF koordinatori Drosmu Blagoveščensku bija iebraucis Vidzemes priekšpilsētas LTF nodaļu apvienības koordinācijas centrā Baznīcas ielā, lai pārrunātu šo lietu ar mūsu valdi. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas LTF nodaļu apvienība bija pati lielākā un aktīvākā LTF struktūra, kurai nepārprotami bija nozīmīga loma organizācijas politiskajā attīstībā, un ar kuru frontes vadībai bija jārēķinās. LTF valde, kurai bija lemts vadīt un organizēt tautu kritiskajās 1991.gada janvāra un augusta dienās bija šāda: Uldis Augstkalns, Ainārs Bašķis, Aivars Bernāns, Ilze Cielava, Jānis Dinevičs, Juris Dobelis, Māris Lukaižis, Roberts Milbergs, Romualds Ražuks, Ivars Redisons, Juris Strīpnieks, Dainis Īvāns, Andrejs Panteļējevs, Juris Kokins un Jānis Ruško. LR AP deputātu darbība, izņemot Juri Dobeli, valdē gan bija visai simboliska. Tā no 54 valdes sēdēm Jānis Dinēvičs piedalījās tikai septiņās, Dainis Īvāns desmit, bet Andrejs Panteļējevs piecpadsmit sēdēs. Viņu darbībai vajadzēja radīt normālu sadarbību ar LR AP, taču tas neizdevās. Varbūt tā bija tāda varas slimība, bet varbūt kas cits nopietnāks. 1990.gada maijā LR AP Tautas frontes frakcija taču bija gatava apstiprināt LPSR VDK priekšsēdētāju E. Johansonu kā valdības locekli ar uzdevumu – pārveidot VDK. E.Johansons atteicās,- nevis nostājoties pret AP, bet gan lūdzot sakārtot tiesiskās lietas ar Maskavu. LTF 3.kongresa Domes valde par to protams nebija informēta. Lai kā arī būtu, taču es uzskatu, ka LTF 3.kongresa Domes valde izveidojās par apbrīnojami darbspējīgu un saliedētu kolektīvu, kas bija spējīgs praktiskā darbībā realizēt organizācijas ieceres un pats galvenais – kritiskā brīdī organizēt tautu nevardarbīgai cīņai par neatkarību. Politiska organizācija bez avīzes ir tikai politiska butaforija. LTF avīze “Atmoda” un tās redaktore Elita Veidemane bija ne tikai mūsu politiskais karogs, bet arī politiskā procesa gaiši liesmojošā dvēsele. Apbrīnojama bija šīs latviešu sievietes pašaizliedzība, drosme un gaišais prāts veidojot avīzi ļoti sarežģītā un ārkārtīgi nestabīlā politiskā situācijā. Neviens taču nezināja ar ko tas viss beigsies. Ne mazāk cildinošus vārdus pelnījušas daudzas latviešu sievietes – atmodas procesa praktiskās virzītājas, starp kurām nevar nepieminēt Sandru Kalnieti un Ilzi Cielavu, Drosmu Blagoveščensku, Ingrīdu Pīlādzi, Salliju Benfeldi, Karmenu Mangusu, Zaigu Skrastiņu, Zigfrīdu Teikmani, Ingrīdu Šmiti, Līgu Streipu, Anitu Stankeviču un vēl un vēl. Īpaša vieta un nozīme ir latviešu dziedošajai dvēselei Ievai Akurāterei, kuras dziesmas vienoja un deva drosmi ikvienam no mums. LTF programmas izvirzīto uzdevumu īstenošanai valde izveidoja attiecīgas darba grupas un politisko komiteju, kuru vadīja Uldis Augstkalns. Man uzticēja izveidot un vadīt valsts aizsardzības darba grupu, kuras galvenie uzdevumi bija apzināt situāciju valsts ekonomikā un saimniecībā lai nepieļautu nacionālo bagātību izlaupīšanu, gatavot priekšlikumus normatīvo dokumentu izstrādei lai organizētu LTF dalībniekus X stundas instrukcijā paredzēto pasākumu realizācijai un sāktu vispusīgu valsts aizsardzības problēmu apzināšanu, analīzi, risinājumu piedāvājumu izstrādāšanu. Darba grupa izstrādāja pamatprincipus likumam par zemessardzi, gatavoja tematiskus materiālus LTF konferencēm un semināriem un tieši piedalījās barikāžu organizācijas un koordinācijas darbā. Grupā aktīvi darbojās N.Avens, V.Ķiploks, F.Justs, A. Kasparovičs, J.Riekstiņš, O.Eglītis, K.Mangusa, M.Grigulis, J.Straume(sakaru speciālists), Z.Teikmane, Ģ.Ozoliņš, U.Freimanis, J.Lucāns,D.Arājs,G.Krauze,J.Grigalis,A.Ludženiece u.c.Apmēram tāds bija mūsu “personālsastāvs”1990.gada rudenī pēc LTF 3.kongresa un pirms 1991.gada janvāra latviešu tautas likteņdienām. LR AP 1990.gada 4.maija deklarācija bija aizsākusi Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķtiecīgu procesu, kas impēriskajos komunistu okupācijas varas centros radīja nevaldāmu naidu, kurš sāka izpausties konkrētos vardarbības aktos. Latviešu vēsturisko pieminekļu spridzināšana, uzbrukumi atsevišķiem pilsoņiem un iestādēm kurus aizsāka“ interfrontisti” 15.maijā pie LR AP ēkas ar katru dienu radīja pieaugošu saspīlējumu. Speciālās milicijas vienības OMON darbība kļuva noziedzīga un neprognozējama. Draudi neatkarības atjaunošanas procesam ieguva konkrētu formu un saturu. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka brīvību mums neviens netaisās dāvināt. AP priekšsēdētājs A.Gorbunovs pieprasa LPSR iekšlietu ministram B.Šteinbrikam un VDK priekšsēdētājam E.Johansonam nodrošināt netraucētu AP darbu. Tādas lūk konkrētās situācijas dīvainības. Latvijas Tautas fronte sāka gatavoties ilgstošai un grūtai cīņai gan legālā stāvoklī, gan arī pagrīdes apstākļos. Viens gan mums bija pilnīgi skaidrs,- uzsākto cīņu par mūsu tautas brīvību vairs nekāds spēks pasaulē nespēs apturēt. LTF valde 1990.gada 27.novembra un 4.decembra sēdēs pieņēma un tūlīt izplatīja savās organizācijās “X stundas instrukciju”, kuras projekta autori bija LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons, politiskās komisijas vadītājs Uldis Augstkalns un valsts aizsardzības darba grupas vadītājs Roberts Milbergs. Instrukcija bija faktiskais rīcības plāns organizācijas struktūrām visā valstī, ja notiktu ļaunākais un organizācija būtu spiesta darboties atklāta terora apstākļos. 11.decembrī LTF valde publicēja paziņojumu “Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem”. 13.decembrī LTF savāktos 911 tūkstošus parakstus pret savienības līguma noslēgšanu nogādā impērijas galvaspilsētā Maskavā. Tika realizēta mērķtiecīga un nepārtraukta neatkarības atjaunošanas procesu virzoša darbība, kura izpelnījās neatkarības pretinieku nopietnu ievērību. 15.decembrī Latvijas Interfrontes 3.kongress pieprasa Latvijā ieviest PSRS prezidenta pārvaldi. Saspīlējums arvien pieaug. 20.decembrī no amata atkāpjas PSRS ārlietu ministrs E.Ševardnadze un no PSRS Tautas deputātu 4.kongresa tribīnes brīdina par diktatūras tuvošanos. Naktī uz 27.decembri četrās dažādās vietās Rīgā nodārd sprādzieni.1991.gada 2.janvārī OMON kaujinieki okupē preses namu. No rīta turp dodas AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns, MP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers un iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis. Neraugoties uz to, ka augstās valsts amatpersonas stādījās priekšā uzrādot dokumentus omonieši pret viņiem pavērsa automātu stobrus un bija skaidrs, ka jebkuras sarunas ar viņiem nav iespējamas. Nekavējoties tās pašas dienas pēcpusdienā plkst.16.00 LTF valde organizē protesta mītiņu pie LKP CK ēkas Elizabetes ielā. Frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks saka spilgtu un iedvesmojošu runu aicinot nekavējoties gan tiešā, gan pārnestā nozīmē uzgriezt muguras kompartijas ēkai un kompartijai. Mītiņa dalībnieki lielā vienprātībā to nekavējoties arī izdara. To izdara visi neatkarības piekritēji visā valstī. Arī liela daļa no tiem, kas līdz šim šaubījās. Tautas vienotības pakāpe strauji aug. 7.janvārī PSRS aizsardzības ministrs D.Jazovs uz Baltijas valstīm, Moldovu, Ukrainu, Armēniju un Gruziju nosūta desanta karaspēku. 7.janvārī PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks A.Kuzmins brīdina iekšlietu ministru A.Vazni par to, ka sāk visās trijās Baltijas republikās plašu militāru operāciju lai nodrošinātu piespiedu iesaukumu Padomju Armijā. 10.janvārī pie LR MP notiek mītiņš, kurā ap 10000 “interfrontistu” pieprasa valdības atkāpšanos. Arī LTF valde jau ir lēmusi par tautas manifestāciju 13.janvārī Rīgā, Daugavas krastā. Sākas negaidīta ažiotāža. Zvana Ražukam, zvana Redisonam un zvana LTF mītnes dežurantiem brīdinot par iespējamo asinsizliešanu un pieprasot atcelt tautas manifestāciju, jo “tanki cilvēkus iedzīšot Daugavā”. Jūtam, ka lēmums par manifestāciju pieņemts ļoti savlaicīgi, ja jau tā nepatīk mūsu ienaidniekiem. Un tomēr pamats bažām un satraukumam ir ļoti nopietns. Draudi tik tiešām var realizēties. Mūs brīdina nepieļaut, ka daļa manifestācijas dalībnieku paliek Rīgā. Mēs to ņemam vērā un esam pateicīgi ienaidniekam par priekšā teikšanu. Jādara un jārīkojas tā, kā nepatīk viņiem. Šī principa pareizību pilnībā apstiprina jau tuvāko dienu notikumi. Apzinoties situācijas nopietnību 11.janvārī pēc plkst.18.00 LTF valde ierobežotā skaitā(operatīvā laika trūkums) sanāk uz ārkārtas sēdi MP apsardzes priekšnieka Andra Bunkas kabinetā lai lemtu par tālāko rīcību. Apspriedē piedalījās R.Ražuks, I.Cielava, R.Milbergs, J.Strīpnieks un A.Bunka. Ārkārtas valdes sēdes iniciatore ir Ilze Cielava, kura pilda arī MP priekšsēdētāja Ivara Godmaņa palīdzes pienākumus. Viņa un arī A.Bunka konkrētajā situācijā ir paši informētākie. I.Cielava paziņo, ka nepieciešams nekavējoties vienoties par rīcību, lai aizsargātu AP un MP ēkas no iespējamā iebrukuma. Draudu analīze lika rēķināties ar šādu neatkarības ienaidnieku rīcību. Civilapģērbos tērptu karaskolu kursantu un armijas virsnieku, kā arī tā saucamo strādnieku vienību iebrukums valdības un AP ēkās, radio un televīzijas sagrābšana, tālsarunu sakaru centra neitralizēšana… Nu gluži kā 1917.gadā saskaņā ar dižā vadoņa Ļeņina norādījumiem. Tas viss notiktu OMON kaujinieku aizsegā, bet, uzbrucējiem nelabvēlīgas situācijas attīstības gadījumā tiktu piesaistītas atsevišķas armijas speciālās vienības. Reāla bija Prāgas, Tbilisi un Baku traģisko notikumu atkārtošanās Rīgas variantā. Par to, ka būs darīšana ar padomju armijas formastērpos tērptām bandītu grupām, kuras slepkavos neapbruņotus cilvēkus, mūs pārliecināja no Viļņas saņemtā informācija. Brāļu tautas izlietās asinis brīdināja un glāba latviešus no lieliem upuriem. Ko darīt? Lēmuma pieņemšanai liktenis bija atvēlējis tikai dažas stundas. I.Cielava paziņoja, ka mums nav tiesību iziet no šīs istabas bez vienošanās par noteiktu rīcību…Vairākkārtīgi mēs pārskatījām kino un video ierakstus par traģiskajiem notikumiem iepriekšminētajās pilsētās. Tur redzētā padomju armijas specvienību rīcība liecināja par galēju cinisku nežēlību pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Tanki, šaujamieroči un pat speciāli uzasinātas sapieru lāpstiņas tika pielietotas lai bez žēlastības slepkavojot, salauztu brīvības cīnītāju pretestību un iedvestu šausmas un bailes, atņemot gribu pretoties. Tika izteikti visdažādākie priekšlikumi par iespējamo rīcību sākot no ultraskaņas pielietošanas, ugunsdzēsēju iesaistīšanas un lojālu miliču vienību organizēšanas. Mums bija jāizveido tāda valsts iestāžu, radio un televīzijas ēku aizsardzība, lai iespējamiem uzbrucējiem tiktu radīti pēc iespējas daudz un sarežģīti šķēršļi, turklāt maksimāla liecinieku skaita klātbūtnē. Vajadzēja noturēties ilgāku laiku, lai par notiekošo tiktu informēta pasaules sabiedrība. Nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut bruņotus incidentus, kas atraisītu rokas uzbrucēju neierobežotai vardarbībai. Tas, ka Rīgas iedzīvotāju vidū tikai trešdaļa ir latvieši, lika izšķirties par tautas aicināšanu uz Rīgu no visas Latvijas. Atcerējos kravas automobīļu autokrosus un šo sacensību ārkārtīgo mobilitāti, kad ļoti īsā laikā konkrētā vietā saradās milzums daudz ļaužu un smagā transporta tehnika nosprostoja lielas teritorijas. Ieteicu mobilizēt smagās lauksaimniecības, ceļu būves un celtniecības mašīnas un lieljaudas smago autotransportu ar iespējami smagu un pat nepatīkamu(kūtsmēsli) kravu. Lauku vīri saistībā ar saviem darba rīkiem justos droši un pārliecināti un ja armijas kara tehnika sāktu šķaidīt šos lauksaimniecības un celtniecības darbarīkus, tad visai pasaulei būtu pilnīgi skaidrs, kas te notiek. Izskanēja šaubas par to, vai svētdienas rītā lauku mehanizatori būs spējīgi piecelties, vai viņus nemocīs paģiras. Lauku mehanizatori tika uzskatīti par visai deģerenētu sabiedrības daļu, kura nebūtu spējīga veikt šādu pašaizliedzīgu uzdevumu, kas prasa augstu organizētības pakāpi. Atbildēju, ja tā tas notiks, tad tas apliecinās tikai to, ka mēs neesam pelnījuši neatkarību. Joprojām uzskatu, ka tieši latviešu lauku vīru noteiktā un organizētā rīcība, kas sagrāva komunistu izveidoto stereotipu, bija tas grūdiens, kas lika Albertam Kaulam Latvijas televīzijā asarām acīs nožēlot grēkus par iesaistīšanos okupācijas varas aizstāvju komandā. Kauls bija rupji kļūdījies. Viņa tauta bija dzīva un rīcībspējīga. Līdz pašām barikāžu beigām Jēkaba ielā Vecrīgā ielu aizšķērsoja pamatīgs akmens bluķis ar uzrakstu – Kaulu suņiem! Alternatīvas nebija un mans priekšlikums tika pieņemts. Šāda nevardarbīgās aizsardzības organizēšana bija kaut kas jauns, un tāpēc mēs pamatoti varējām rēķināties ar pārsteiguma momentu. Nolēmām, ka pretošanās organizēšanā nedrīkstēs izmantot telefona sakarus, jo nevienam nebija noslēpums, ka tos pilnībā kontrolē VDK. I.Cielava uzņēmās lēmuma izpildes nodrošinājumu valdībā. I.Godmanis bija spiests piekrist un attiecīgo nozaru ministri J.Janovskis, D. Ģēģeris un A.Prūsis operatīvi rīkojās, lai nodrošinātu savu nozaru uzņēmumu smagās transporta, lauksaimniecības un celtniecības tehnikas ierašanos Rīgā. Signāls akcijas sākšanai būs LR AP priekšsēdētāja vietnieka, LTF valdes locekļa Daiņa Īvāna uzstāšanās Latvijas radio pulksten četros naktī no 12.uz 13.janvāri. Valdes lēmumu paziņot D.Ivānam uzņēmās LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks.Pēc desmit gadiem Dainis Īvāns apgalvo, ka runāt Latvijas radio viņš nolēmis pats pēc tam, kad uzzinājis par asiņainajiem notikumiem Viļņā. Kāda iekšēja balss viņam likusi aicināt tautu uz barikādēm. Galīgi neizprotamā veidā šāda iekšēja balss lika visai Latvijai negulēt naktī no sestdienas uz svētdienu, bet tieši četros no rīta ieslēgt Latvijas radio … Atgādinājumus par LTF valdes lēmumu šis “harizmātiskais” vadonis vairs negrib dzirdēt. Šajā situācijā liela priekšrocība bija jau agrāk izziņotā tautas manifestācija 13.janvārī Rīgā, Daugavmalā. Daļa manifestantu paliktu Rīgā kā svarīgo objektu aizstāvji – iespējamo vardarbību liecinieki. Svarīgo objektu aizsardzības organizācijas pamatā mēs paredzējām seno latviešu aizsardzības shēmu sadalot atsevišķus objektus vēsturiskajiem valsts novadiem. Kurzemes novadam paredzējām LR AP un valsts radio aizsardzību, kuru koordinēt uzticējām Rīgas pilsētas Centra rajona LTF organizācijai. Atbildīgie par šo objektu aizsardzības organizēšanu no LTF valdes tika nozīmēti valdes locekļi Juris Strīpnieks un Aivars Bernāns. LR MP un Sakaru centra aizsardzību Vidzemes novadam un Jūrmalas pilsētai, bet aizsardzības koordināciju Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienībai un Ziemeļu rajona LTF nodaļai. No LTF valdes atbildīgie par šiem objektiem bija Ilze Cielava un Roberts Milbergs. Televīzijas aizsardzības organizēšana un tās realizēšana tika uzticēta Latgalei un Zemgalei, kā arī Rīgas Latgales priekšpilsētas un Rīgas rajona LTF nodaļām. Par šo objektu atbildīgi bija LTF valdes locekļi Ainārs Bašķis, Juris Kokins un Jānis Ruško. Lemjot par operatīvās darbības vadību katrā objektā nolēmām atturēties no jebkādas administrēšanas “no augšas”, jo tam vienkārši nebija laika un mūsu rīcībā nebija neviena barikāžu speciālista. Paļāvāmies uz to, ka lielākā lauku mehanizatoru daļa ir izgājusi armijas “skolu” un spēs brīvi veikt darbu organizēšanu izvirzot katrā objektā dabiskos līderus. Vēlāk izrādījās, ka šāds problēmas risinājums bija viena no mūsu lielākajām veiksmēm. Tauta tiešām zināja kā rīkoties. Visa aizsardzības shēma ieguva loģisku un pašsaprotamu jēgu. Apspriede beidzās naktī no 11. uz 12.janvāri un LTF valde sāka akcijas realizēšanu. Līdz šim brīdim Latvijā neviens pat nespēja iedomāties, ka Rīgā būs barikādes… Uz LTF mītni un otrā dienā pat uz Universitātes aulu sākās nepārtraukti anonīmi un arī personificēti telefona zvani, lai uzzinātu, ko tad īsti uzsāks LTF. Raksturīgākais no tiem ir kāda Antonišķa zvans I.Cielavai, kas pats par sevi bija visīstākā provokācija, kas vēlāk apstiprinājās šā cilvēka melīgajās publikācijās, kuras nezkāpēc par baltu patiesību cenšas padarīt okupācijas karaspēka žurnālists Ziemiņš. Šis cilvēks pretendē uz patiesību par barikādēm savā grāmatā “Rīgā deg ugunskuri”. Ziemiņš ne reizi nav mēģinājis noskaidrot patiesību pie īstajiem barikāžu organizētājiem, tā apliecinot tikai to, ka tā viņam nemaz nav vajadzīga un viņa publikācijām ir pavisam cits mērķis… Par barikāžu organizēšanas kārtību LTF Domes sēdē 12.janvārī, sēdes pārtraukumā Latvijas Universitātes aulā plkst.12.00, informāciju LTF rajonu nodaļu pārstāvjiem sniedza valdes locekļi Ilze Cielava un Roberts Milbergs. Tas notika zāles stūrī pie melnajām klavierēm. Tagad ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka janvāra barikāžu epopejā šai vietai ir vēsturiska nozīme. Kāds šīs melnās klavieres universitātes aulā salīdzināja ar kreiseri “Aurora” Krievijas impērijai liktenīgajā oktobrī Petrogradā… Kauliņi bija mesti. Raugoties rajonu pārstāvju acīs es sapratu, ka latvieši ir gatavi lemt savu likteni. Lietišķi tika precizēti koordinācijas centru telefoni, atbildīgo personu uzvārdi un ar lielu izpratni uztverts nosacījums atturēties no sarunām pa telefonu par barikāžu organizāciju vismaz līdz 13.janvāra rītam. Un tomēr satraukums bija liels un nomodā sagaidīju plkst.4.00 Daiņa Īvāna uzrunu Latvijas radio. Šajā brīdī visā Latvijā ierūcās smagās tehnikas dzinēji un no visiem novadiem uz Rīgu sāka virzīties neparastas transporta kolonas. No rīta ne tikai visa Rīga, bet visa pasaule pārliecinājās, ka latvju vīri ir gatavi aizstāvēt savas tautas tiesības uz brīvību. Nekad neaizmirsīšu kādu jaunu zemnieku, kurš barikādēs novietoja nesen iegādāto personīgo traktoru teikdams: “Kā vergs es šo zemi vairs nekad nearšu. ” Žēl, ka šajās satraukuma pilnajās pirmajās barikāžu stundās neviens neiedomājās visu šo informāciju fiksēt lai saglabātu nākotnei. Toreiz neviens nebūtu spējis noticēt tam, ka jau pēc nepilniem desmit gadiem šim brīvajam latviešu zemniekam nāksies savu sūri, grūti audzēto ražu ieart zemē nenovāktu… Vēlāk es bieži atkārtošu Egila Lukjanska vārdus: - Kā likteņa ironija triumfēja nevis drošsirdība, bet gan gļēvums un nodevība. Vecais karavadoni, par velti tu cerēji, ka uzvarēs taisnība un godīgums! Pie varas tika sīki iznireļi, nevis lepni un drošsirdīgi vīri. Bet pie varas viņi tika tāpēc, ka lepnie un drošsirdīgie vīri to nez kāpēc viņiem ļāva…- Bet tas būs vēlāk. 1991.gada 13.janvāra rīts Rīgā uzausa skaidrs un lietišķs. Skaidri un lietišķi cilvēki sabrauca Rīgā no visām valsts malām. Viņi brauca un brauca un pamazām piepildīja Vecrīgu, Brīvības ielu centrā, Dzirnavu ielu pie sakaru centra… Tas nu bija noticis. Tauta rīkojās. Šur tur miliči gan mēģināja kautko regulēt, taču drīz vien kaunīgi nozuda. Tagad ir mēģinājumi nepamatoti heroizēt miliču lomu janvāra notikumos. Jāsaka, ka galvaspilsētas milicija bija reakcionāra un bīstama, taču tomēr saglabāja nosacītu neitralitāti un tas bija ļoti svarīgi. Var jau apbalvot arī par neitralitāti uzskatot to par lielu varonību… Gaiss smaržoja pēc dīzeļdegvielas, ugunskuru dūmiem un laukiem. Ielās beidzot dominēja šīs valsts pamattautas – latviešu valoda. Tāpēc latvieši nebija nedz nacisti, nedz rasisti, bet vienkārši saimnieki savā zemē un rīkojās kā saimniekiem pienākas. Arī krievi kaut kur nozuda saglabājot neitralitāti. Varbūt šī neitralitāte lielā mērā izšķīra barikāžu likteni. Varbūt. Tagad daudzi mēģina apgalvot, ka krievi gandrīz masveidā ir piedalījušies barikādēs. Tās protams ir tikai vēlamas blēņas. Bija barikādēs dažas mazskaitlīgas krievu cilvēku grupiņas, taču tie bija retie krievu progresīvās inteliģences pārstāvji, kuri patiesi atbalstīja Latvijas neatkarības ideju. Krievi tāpat, kā daudzi latvieši uzskatīja, ka prātīgāk būs pastāvēt malā un paraudzīties ar ko tas viss beigsies. Pilnā sparā taču ritēja “sociālistiskā” īpašuma izlaupīšanas, jeb “pirmatnējā” kapitāla uzkrāšanas process, kura dalībniekiem pagaidām vajadzēja palikt nezināmiem. Krietni vēlāk viņi parādīsies uz politiskās skatuves lai pilnā mērā apliecinātu principu: - Kam pieder ekonomiskā vara – tam pieder arī politiskā. - Jeb: – Kas nav noķerts – nav zaglis. Un ja zaglis pats piedalās likumdošanas procesā, tad viņš jau ir visnotaļ cienījams cilvēks…Tādi cilvēki, kā Šķēle un Kargins parādīsies krietni vēlāk un ne jau bez atmodas kolaborantu palīdzības. Sākoties manifestācijai 11.novembra krastmalā cilvēki aizpildīja ne tikai visu krastmalu, bet arī Akmens un Vanšu tiltus. Nepilns miljons latviešu no visas valsts bija ieradušies lai paustu nelokāmu gribu atgūt brīvību. Virs cilvēkiem draudīgi riņķoja okupācijas karaspēka helikopteri no kuriem kaisīja skrejlapas ar aicinājumiem saglabāt dižās PSRS vienotību. Tribīnē runas teica A.Gorbunovs, I.Godmanis, R.Ražuks, R.Pauls, kāds krievu armijas virsnieks no Daugavpils un citi vairāk vai mazāk ievērojami cilvēki. Nolasīju iepriekšējā dienā LTF Domes pieņemto Manifestu pasaules tautām: - Manifests pasaules tautām. PSRS, saskaņā ar Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, 1940.gada 17.jūnijā okupēja un anektēja Tautu Savienības locekli – Latvijas Republiku. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī mūsu kaimiņus – Lietuvu un Igauniju. Komunistiskais režīms piecdesmit aneksijas gados ir novedis ziedošas valsts ekonomiku līdz sabrukuma robežai. Deportāciju, Gulaga nāves nometņu un masveidīgas kolonizācijas rezultātā latviešu tautu cenšas padarīt par minoritāti savā tēvu zemē. Šodien PSRS vēlas leģitimēt šo necilvēcīgo režīmu ar varmācīgi uzspiesta Savienības līguma palīdzību. Mēs nepakļausimies okupētājvalsts diktātam. Mēs nekad neatteiksimies no savām likumīgajām tiesībām uz brīvu un demokrātisku valsti. Šodien visa pasaule ir lieciniece Irākas agresijai pret neatkarīgu valsti – Kuveitu. Persijas līča krīzes aizsegā līst asinis Lietuvā. Latvijā plosās Kompartijas vadītās bruņotās bandas. Piecdesmit gadus pasaules demokrātiskās valstis nav atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Tāpat kā Kuveitas jautājums nav Irākas iekšējā lieta, tāpat Baltijas problēma nav PSRS iekšējā lieta. Demokrātisko procesu vardarbīga pārtraukšana Baltijā nozīmēs, ka briesmas, kas šodien apdraud mūs, rīt var atrasties arī pie Jūsu durvju sliekšņa. Mēs ticam Jūsu izpratnei un atbalstam. – Viļņojās sarkanbaltsarkano karogu jūra, kurus saskaņā ar LTF aicinājumu nesa katrs, kurš varēja panest. Vainags ar aizdegtām svecēm Viļņas upuru piemiņai aizceļoja pāri cilvēku galvām uz Daugavas ūdeņiem, bet no tiem uz jūru un tālāk lai paustu visai pasaulei par baltiešu izšķiršanos sākt cīņu par savu brīvību. Pēc manifestācijas ar karogiem rokās devāmies pa Kr. Valdemāra, Lāčplēša un Brīvības ielām uz Brīvības pieminekli. Namu logos dega neatkarības svecītes, bet barikāžu aizstāvji ieņēma aizsardzības pozīcijas. Pārmaiņus ar Juri Strīpnieku nesām cauri Rīgai LTF sarkanbaltsarkano karogu. Likās, ka atrodos kādā netveramā, nereālā stāvoklī un brīžiem uz visu un tai skaitā arī uz sevi noraugos no malas. Mēs gājienu pabeidzām LTF mītnē Vecpilsētas ielā un tūlīt ķērāmies pie darba. Pēc manifestācijas krastmalā MP priekšsēdētājs I. Godmanis uzaicināja savā kabinetā I.Cielavu lai noskaidrotu, ko tad īsti ir izplānojusi LTF valde un tikai pēc saņemtās informācijas uzdeva Satiksmes ministram Jānim Janovskim un Lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģerim sniegt maksimālu palīdzību LTF. Tik ļoti pretrunīga bija valdības vadītāja rīcība barikāžu laikā – no pilnīga nolieguma līdz maksimālam atbalstam, ironijai un pat naidīgumam… Acīmredzot šis cilvēks darbojās kādu ļoti nopietnu spēku ietekmē un visiem spēkiem centās izlaipot kaut kur pa vidu. Pienāks laiks un atbildes uz šodien neatbildētiem jautājumiem būs. Tāda ir vēstures loģika. Apskatot aizsargājamos objektus konstatējām, ka viss notiek saskaņā ar mūsu iecerēm. Tā aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Šī maza auguma trauslā sieviete bija apveltīta ar milzu enerģiju, kura brīžiem plūda pāri malām un kura tik ļoti bija nepieciešama tieši šajās 1991.gada janvāra dienās. Pie sakaru centra Dzirnavu ielā 105. vadību uzņēmās LTF Zinātņu akadēmijas nodaļas pārstāvis zinātnieks Ivars Kalviņš, bet Dzirnavu ielā 16. – prokurore Inta Stabulniece un akmeņkalis Sandris Skribnovskis. Pamazām aizsargājamo objektu skaits palielinājās pateicoties pašu barikāžu aizstāvju iniciatīvai un situācijas izpratnei. Tā barikādes tika izveidotas uz Brasas tilta un Vecmīlgrāvī lai sekotu OMON darbībai, kura spēki bija dislocēti kādā katlu mājā Vecmīlgrāvī. Ulbrokā pie radio centra un uz tiltiem pār Daugavu. Visu šo objektu aizsardzības organizēšanas koordināciju un apgādes, sakaru un citu jautājumu risināšanu veica Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas LTF nodaļu apvienības koordinācijas centrs kurā visu barikāžu laiku darbojās, Jānis Jākobsons, Dzintars Rasnačs, Andris Grīnbergs, Leopolds Kleins, Ints Miķelsons, Karmena Mangusa, Zaiga Skrastiņa un protams Andrejs Ručs. Šis vīrs kā pašvaldības vadītājs deva nenovērtējamu ieguldījumu praktisku jautājumu risināšanā. Pašvaldību loma barikāžu organizēšanā vēl joprojām nav izvērtēta un novērtēta. Aizsardzības organizēšanas iniciatīvu pie AP ēkas un Doma laukumā pie valsts radio ēkas uzņēmās AP deputāti O.Kostanda, T.Jundzis, J.Dobelis un A. Krastiņš. Deputāts Ģirts Kristovskis pārstāvēja parlamentu valsts radio. Viņi pat izveidoja aizsardzības štābu, kura darbība gan drīzāk traucēja nekā palīdzēja, jo bija zināmā pretrunā ar organizācijas pamatprincipu – barikādes vada LTF valde , bet atsevišķos objektos paši barikāžu dalībnieki. Tā AP deputāts Odisejs Kostanda tikai sev vien zināmu apsvērumu dēļ apbraukāja aizsprostus uz tiltiem un izplatīja uz savas deputāta veidlapas rakstītu rīkojumu(!) atbrīvot tiltus. Kad pie mums LTF mītnē griezās barikāžu aizstāvji rādot šīs veidlapas, sapratām, ka šāda situācija var radīt nopietnu haosu un tāpēc LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons devās uz valsts radio lai paziņotu, ka rīkojumu pamest barikādes var dot tikai barikāžu organizētājs – LTF valde, kas ir uzņēmusies atbildību par šo akciju. Un lai gan Ivars dabūja pamatīgu brāzienu no AP un MP, arī turpmākās barikāžu nedēļās visas provokācijas bija lemtas neveiksmēm. Arī Kostanda kategoriski noliedz savu saistību ar šo “rīkojumu”...Taisnības labad gan jāsaka, ka ar barikādēm uz tiltiem neapmierināts bija arī Baltijas kara apgabala pavēlnieks Kuzmins. Pēc tam, kad pie viņa ar žēlabām par to, ka latviešu zemnieki neļauj krievu pulkvežiem brīvi braukāt pa tiltiem, bija griezušies vairāki virsnieki, pavēlnieks zvanīja Godmanim pieprasot nodrošināt kustības brīvību un protams piedraudot, ka viņš kārtību varot nodrošināt arī pats ar viņa rīcībā esošiem līdzekļiem. Barikāžu aizstāvji pulkvežiem bija teikuši, ka pietiek viņiem te pa mūsu tiltiem braukalēt un ka vairs viņi pa tiem nebrauks. Viss jau bija pareizi, jo tautas balss – Dieva balss. Taču bija jāatzīst, ka tiltu aizstāvji bija mazliet pārcentušies un tika atbrīvotas pa vienai braukšanas joslai katrā virzienā galvenokārt lai nodrošinātu sabiedriskā transporta kustību. Jebkurā brīdī vīri bija gatavi atkal satiksmi slēgt pilnībā. Uz tiltiem rīkojās īstenie šīs zemes saimnieki. Barikāžu organizēšanu pie valsts televīzijas vadīja LTF domnieks Roberts Millers, kurš tieši šajās dienās atklāja savu organizatora un lielā mērā arī militārista talantu. Vēlāk viņš kļuva par zemessardzes vienības komandieri. Īsā laikā te tika iekārtota aizsprostu sistēma ne tikai iespējamam uzbrukumam pa sauszemi, bet arī no Daugavas puses ar speciālu tīklu palīdzību un pat no gaisa, ja kāds iedomātos izsēdināt gaisa desantu. Viss tika paveikts rāmā mierā ar tādu latvisku pamatīgumu un noteiktību. Manuprāt šeit katrs jutās savā vietā neatvietojams un tāpēc valdīja saskaņa un pat omulība. Iespējamais uzbrucējs te varēja iedzīvoties pamatīgās nepatikšanās. Brīvības pieminekļa sardzē kolonādē pie lielā pulksteņa atradās brīvprātīgo kārtības sargu vienība kuru komandēja Rīgas taksometru parka šoferis Pēteris Vērītis ar kuru kopā bija Jānis Valdmanis un citi taksisti. Tie bija mani amata brāļi, atjautīgi un sīksti vīri kurus nekas nespēja iebiedēt Īsti latviešu streļķa Jankas Pipara pēcteči. Viņu nopietnajās sejās es redzēju Brīvības pieminekļa akmens karavīru mūžīgo varonību un apņēmību. Bija arī vilšanās brīži. LTF mītnes aizsardzība bija uzticēta Ralfam Sviriņam, taču šis vīrs nozuda bez pēdām līdz pat vēlam 1991.gada rudenim. Vēlāk viņš kopā ar “tautas glābēju” Albertu Kaulu izveidoja Vienības partiju un piedalījās 6.Saeimas vēlēšanās, bet komunists A.Kauls vienu brīdi bija pat Latvijas zemkopības ministrs. Aizbēgušā Sviriņa vietā brīvprātīgo kārtības sargu komandieris Georgs Bezhļebņikovs uz LTF mītni atsūtīja Armandu Māliņu, kurš savu militāro ārišķību dēļ nekavējoties dabūja iesauku “oberleitnants”. Kā “īsts” militārists viņš prata laicīgi atkāpties, pametot likteņa varā LTF darbinieces, kā tas notika liktenīgajā 20.janvāra vakarā apšaudes laikā pie iekšlietu ministrijas. Bet tās bija tikai atsevišķas epizodes, bieži rūgta humora pilnas, kas nekādi nespēja ietekmēt barikāžu procesu. Vēlāk Māliņš nodibināja Latvijas Nacionāli demokrātisko partiju, kura neguva panākumus Saeimas vēlēšanās acīmredzot savas juceklīgās un neskaidrās politiskās pozīcijas un visai zemā intelektuālā potenciāla darbības rezultātā. Desmit gadus pēc barikādēm Māliņš visai veiksmīgi tirgo avīzes Rīgas dzelzceļa stacijā un godīgi nopelna sev iztiku. Kādu vakaru, kad kopā ar dažiem kolēģiem izeju no LTF Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības koordinācijas centra Baznīcas ielā 27/29, no kādas privātas automašīnas izkāpj vīri ar automātiem rokās un liek izplestām rokām un kājām nostāties ar seju pret sienu. Pirmā doma protams bija, ka tie ir omonieši. Tiek skaidrotas mūsu personības un šie vīri stādās priekšā kā Rīgas iekšlietu pārvaldes darbinieki. Milicijas nostāja līdz šim ir bijusi neitrāla, bet nu atliek tikai minēt uz kuru pusi šī neitralitāte ir izmainījusies. Noskaidrojot situāciju izrādās, ka mūs tik tiešām aizturējuši iekšlietu darbinieki, kuri sekojuši mūsu kolēģu automašīnai, no kuras kaisītas skrejlapas pie karaspēka kazarmām. Līdz šai dienai man ir palikusi neatminēta šī iekšlietu darbinieku pārliekā centība attieksmē pret mūsu aktivitātēm un absolūtā bezdarbība pret OMON izdarībām. Šis gadījums tikai lieku reizi apliecināja to, cik nestabila un bīstama bija situācija valstī 1991.gada janvārī . Problēmas radīja atsevišķi gadījumi, kad konstatējām barikādēs pudeles ar degmaisījumu, jeb tā saucamo “molotova kokteili”. Dažās vietās tās bija sakrautas zem automašīnām un traktoriem, kas pats par sevi bija ārkārtīgi bīstami pašiem barikāžu dalībniekiem. Šur tur bija arī šaujamieroči. Veicām attiecīgas skaidrojošas pārrunas kā rezultātā situācija tika sakārtota. Viens vienīgs šāviens no barikāžu puses varēja izraisīt asiņainu slaktiņu. Vīri saprata, ka šīs barikādes ir nevardarbīgās pretošanās barikādes un galvenais viņu spēks ir gara spēks un galvenais uzdevums ir radīt pēc iespējas vairāk šķēršļu iespējamiem uzbrucējiem. No tērauda sijām tika metināti un ap objektiem izvietoti prettanku “eži”, savesti akmens un betona bluķi, baļķi un dažādi citi barikādes veidojoši materiāli. Vēlāk Rīgas pieredze tika izmantota Viļņā, Tallinā un Maskavā. Amerikāņu zinātnieks Džīns Šarps augsti novērtēja mūsu barikādes kā ieguldījumu pasaules tautu nevardarbīgās pretošanās pieredzes pūrā brīvības cīņās. Pati daba bija mūsu pusē, jo ziema bija nosacīti silta un sausa. Dienu un nakti dega ugunskuri un visās barikādēs skanēja Latvijas radio. Tas bija ļoti svarīgi, jo radio bija vienīgais drošais sakaru līdzeklis ar kura palīdzību varējām veikt operatīvu un drošu visas barikāžu sistēmas darbības koordināciju. Valsts radio darbinieki ir godam pelnījuši visaugstāko atzinību. Radio māja tika apsargāta sevišķi rūpīgi un svešo iekļūšana tajā bija padarīta ļoti problemātiska. Augusta puča laikā militāristi ņemot vērā janvāra pieredzi vispirms okupēja tieši valsts radio un televīziju. Mazā Parīze bija gatava Bastīlijas ieņemšanai. LTF mītnē Vecpilsētas ielā dienu un nakti smaržoja lieliska kafija un nāca un gāja cilvēki. Atceros rakstnieku Kolbergu un uzņēmēju Lansmani, kuri izteica savus apsvērumus par barikādēm. Ar aizturētu elpu mēs gaidījām ziņas no Persijas jūras līča, kur jebkurā brīdī varēja sākties karš. Ja amerikāņu aviācija un raķetes sagraus Irākas pretgaisa aizsardzību, kuru veidoja PSRS iekārtas, tiks sagrauts mīts par neuzvaramo ļaunuma impērijas armiju. Tad arī mēs būsim pasargāti, jo visa uzmanība būs pievērsta Persijas līcim, bet krievu ģenerāļi neuzdrošināsies sākt militāru avantūru Eiropā. 16.janvāra naktī amerikāņi deva triecienu Irākai vienā naktī faktiski iznīcinot šīs valsts pretgaisa aizsardzību. Maskava bija šokēta, bet Baltija un mēs Rīgā glābti. Iepriekšējā dienā mēs pārdzīvojām pamatīgu sasprindzinājumu sakarā ar “interfrontistu” mītiņu armijas stadionā Kr.Barona ielā un paredzēto mītiņa dalībnieku gājienu uz Ministru Padomi. Mītiņā tika paziņots, ka Vislatvijas glābšanas komiteja Latvijā pārņem varu. Gājiena dalībnieku un barikāžu aizstāvju konfrontācija pie valdības ēkas varēja radīt sadursmes, kuru sekas bija grūti prognozējamas. Aicinājām barikāžu aizstāvjus būt savaldīgiem un neļaut sevi izprovocēt. Situācija veidojās ļoti bīstama. Līdz šai dienai man nav skaidrs, kāpēc kareivīgie “interfrontisti” aizgāja tikai līdz Ļeņina piemineklim un tur ļoti ātri izklīda. Varbūt “nedrīkstēja” traucēt valdības darbu? Tajā laikā A.Gorbunovs Tallinā Latvijas vārdā paraksta līgumu ar B.Jeļcinu, kurš to dara Krievijas Federācijas vārdā. Līgumā tiek savstarpēji atzīta abu pušu suverenitāte un tiesību subjektu statuss. Attiecībā uz pilsonību līgumā noteikts princips – tiesības to izvēlēties. Varbūt šis līgums lika apstāties uz brīdi “interfrontistiem”? Līgumu ratificēja AP… Ja līgums tiktu realizēts, tad būtu radīta jauna valsts – Krievlatvija. Paldies Dievam šis līgums tā arī palika kā nodeva konkrētai politiskai situācijai un nekādi neietekmēja barikāžu aizstāvju priekšstatus par savas valsts neatkarību. Acīmredzams kļuva barikāžu aizstāvju gara pārspēks. Tomēr tas neglāba no asiņainām sadursmēm turpmāk. 15.janvārī OMON vienība uzbruka PSRS Ie.M Minskas augstākās skolas Rīgas fakultātei Zeļļu ielā 8. Ēkā caur caurlaižu telpu iekļūt bija palīdzējusi Rīgas pilsētas autoinspekcijas ekipāža, kura tai naktī bija pārgājusi OMON pusē. Uz dežurantu tika arī šauts. Daļa uzbrucēju bija maskās(acīmredzot tie bija šīs fakultātes darbinieki un kursanti kuri pārgājuši OMON pusē). Vairāki kursanti tika piekauti. OMON nolaupīja visus ieročus un munīciju – 2 granātmetējus, 5 ložmetējus, 42 automātus, 4 snaiperu šautenes, 215 pistoles, raķetes u.c. Divus kursantus nācās hospitalizēt, studentu kopmītnēs uz grīdas bija asins peļķes. Lēmumu par ieroču labprātīgu atdošanu pieņēma dežūrējošais fakultātes priekšnieka politiskajā darbā vietas izpildītājs V.Zahars. Raksturīgi, ka uzbrukums Rīgas fakultātei notika tikai dažas stundas pēc tam, kad PSRS iekšlietu ministrija bija saņēmusi mūsu iekšlietu ministra Aloiza Važņa telegrammu ar lūgumu atļaut izmantot šīs fakultātes kursantus sabiedriskās kārtības nodrošināšanā. OMON darbība bija pilnībā saskaņota ar Maskavu. 15.janvārī visu dienu virs AP, MP un iekšlietu ministrijas ēkām riņķo armijas helikopteri. Valdībai bija arī tādi vietējie(?) padomdevēji, kā Aivars Borovkovs, kurš savos “Priekšlikumos situācijas normalizēšanai Latvijā” raksta: - Ar steigu būtu laižami mājās laucinieki un republikas pilsētu iedzīvotāji.- - Nepieciešams uzsākt pastāvīgus kontaktus ar LPSR VDK, un proti – ne tikai pasīvu piedalīšanos atsevišķās valdības sēdēs, bet gan pieprasīt konkrētu situācijas analīzi un priekšlikumus, ko, cik daudz un kādā veidā VDK spēj palīdzēt republikas valdībai un vai vispār ir šāda vēlēšanās. Saprotams, ka daudzos punktos var būt ļoti atšķirīgi viedokļi, taču šobrīd ir svarīgi, lai arī viņi būtu līdzatbildīgi par situāciju republikā.- - OMON darbojas autonomi, taču ar LKP un VDK ziņu un materiālu atbalstu.- Vēlāk šis cilvēks kļuva par Latvijas valdības pilnvaroto LPSR VDK likvidācijas procesā, kā rezultātā jaunās varas elite ieguva lielisku politiskās varas regulācijas instrumentu – “čekas maisus”. Tieši Borovkovs ar savu parakstu kopā ar Johansonu apstiprināja VDK 1990.gada finansu un materiālu revīzijas dokumentu iznīcināšanu tā padarot neiespējamu jebkad saukt pie atbildības janvāra slepkavas Latvijā. Pagaidām neviens netaisās saukt pie atbildības Borovkovu un Johansonu, kuru darbības bija klajš LR likuma “Par valsts arhīviem” pārkāpums. Vēlāk atbildot uz 5.Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas jautājumu – kāpēc prokuratūra, kas izmeklēja OMON noziegumus Latvijā, nav tiesiski novērtējusi šo būtisko apstākli, kas praktiski padarīja neiespējamu atklāt jebkādu OMON un VDK noziegumu, - prokurorei Ritai Aksenokai acīs parādījās asaras un viņa neko nespēja atbildēt. Viņa uzskatīja, ka izmeklēšanas komisija traucē prokuratūras darbu un pat padara to neiespējamu ar saviem pieprasījumiem sniegt informāciju par šiem notikumiem. Arī ģenerālprokurora amata kandidāts J.Skrastiņš 1995.gada rudenī, kad 5.Saeimas kopējā juridiskās un aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē tika uzdots šis jautājums, nevarēja atbildēt aizbildinoties ar likumu nesakārtotību. To, ka likums “Par valsts arhīviem” ir spēkā kopš 1990.gada februāra, augstā amata kandidāts vai nu nezināja, jeb neatcerējās. Nu tāds sīkums… Tādu cilvēku tomēr apstiprināja amatā. Izdibināt patiesību – nozīmē traucēt prokuratūras darbu. Tā tika vērtēts gandrīz katras nākošās parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs Latvijā, tiklīdz tas piekļuva pietiekoši tuvu patiesībai. Varbūt tieši tāpēc vēl ļoti ilgu laiku 1991.gada janvāra slepkavas paliks nesodīti? 16.janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta tika nošauts satiksmes ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Omoniešu raidīta lode viņu panāca sēžot pie stūres… Neapbruņots cilvēks tika noslepkavots savā darba vietā. Pirmā komunistu terora upura bēres ir 19.janvārī. Izvadīšana no baznīcas Liepājas ielā uz Mārupes kapiem. Viņu nošāva OMON bandīti. Sirdsapziņu nevar nošaut un tauta pavada savu dēlu ciešā apņēmībā uzvarēt. Pie manis griežas nopietni lauku vīri un lūdz atļauju rīkoties lai iznīcinātu OMON bāzi Vecmīlgrāvī. Viņi sola to paveikt klusi un kārtīgi vienā naktī un no rīta tur būtu tikai uzarts lauks un varbūt pat iesēta zāle. Ticu šo vīru rīcībspējai, taču pārliecinu viņus izturēt nevardarbīgās pretošanās brīžam nepanesami smago slogu. Omonieši turpina savas bezkaunīgās, bīstamās un noziedzīgās provokācijas. Pie Vecmīlgrāvja tilta tiek sašautas un sadedzinātas 17 automašīnas, piekauti un pazemoti barikāžu aizstāvji. Tas pats notiek arī uz Brasas tilta. Lai izvairītos no cilvēku upuriem nolemjam atsaukt vīrus no šīm pozīcijām. Taču izrādās, ka tas vairs nav iespējams, jo cilvēki ir apņēmušies palikt barikādēs līdz galam. Pēc Mūrnieka bērēm mums jāiztur milzīgs spiediens no visām lojālajām un nelojālajām pusēm ar prasību pārtraukt barikādes. Valdības sēdē un nu jau arī citās auditorijās Godmanis sāk dēvēt barikādes par “karnevālu” kas jāizbeidz. Situācija kļūst vairāk nekā divdomīga. Valdība, kuru tauta tik apņēmīgi aizsargā, nemaz to nevēlas. Rodas sajūta, ka valdība gaida brīdi, kad varēs skaisti un izdevīgi padoties. Piektdien, 18.janvārī, LTF frakcijas sēde notiek AP plenārsēžu zālē kur tiek pieprasīts ātrāk beigt “kara spēles” un novākt barikādes. Atrisinājums ir traģikomisks un to mums pasniedz omonieši brīdī, kad valdības vadītājs Ivars Godmanis valsts televīzijā savā uzrunā aicina tautu pamest barikādes un doties mājās. Viņa runu pārtrauc ziņu speciālizlaidums kurā tiek ziņots par apšaudi pie iekšlietu ministrijas un pirmajiem upuriem. Kārtējais “ulmanis” šoreiz vēl nepaspēj nodot tautu. Tas vienkārši nav iespējams, jo šoreiz tautu vada viņas politiskā organizācija – Latvijas Tautas fronte. Šis ir brīdis, kad faktiskā vara Latvijā ir Tautas frontei. Izvirzās jautājums – ko mums tagad darīt? Vai turpināt parlamentāro neatkarības atjaunošanas ceļu, jeb arī rīkoties citādi. Varbūt pat pārņemot varu visā valstī un nododot to LTF nodaļām kā pagaidu pilnvarotajām varas institūcijām līdz demokrātisku vēlēšanu sarīkošanai atjaunojot Latvijas Republikas Satversmi. Diemžēl tik radikālam situācijas risinājumam mēs neesam gatavi un nolemjam turpināt iesākto mēģinot saskaņot tautas intereses ar šo dīvaino valdību, kura nevēlas, ka tauta to sargā. 1991.gada 20.janvāra vakarā atrodos LTF Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļu apvienības koordinācijas centrā Baznīcas ielā 27/29. Pulkstenis ir 21.00, kad dzirdam šāvienu troksni. Ložmetēju un automātu kārtas, kā arī atsevišķi šāvieni liecina par to, ka kaut kur pilsētas centrā sākusies kauja. Nolemjam, ka es un Andris Grīnbergs dosimies noskaidrot situāciju. Uz pilsētas centru mūs nogādā Aivars Lagzdiņš ar Elektronikas institūta “Volgu”. Apšaude notiek pie iekšlietu ministrijas. Tuvojamies tai no Pareizticīgo katedrāles puses. Tālāk par viesnīcas “Rīdzene” sienu, kuru izmantojam kā aizsegu mēs netiekam. Šauj no bruņutransportiera, kas apstājies Raiņa bulvārī pie iekšlietu ministrijas. Trasējošo ložu kārtas sašvīko debesis visos virzienos. Lodes lido uz Brīvības pieminekli, uz Bastejkalnu un Mākslas akadēmijas ēku. Pie viesnīcas deg automašīna “Volga”. Ložu ķerlaukā turpina kursēt sabiedriskais transports un nav neviena, kas iejauktos, lai novērstu iespējamos cilvēku upurus šajā haosā. Ugunsdzēsēji atbrauc ātri un sāk dzēst degošo automašīnu. Tas viss notiek nepārtraukti dārdot šāvieniem. Ap ugunsdzēsējiem sapulcējies krietns ziņkārīgo pūlis. Kāds no omoniešiem krievu valodā rupji izlamājies pavēl visiem izklīst. Viņa vārdus pastiprina vairākas ložmetēja kārtas cieši virs cilvēku galvām. Kas būtu, ja šāvēja roka nodrebētu un lodes tikai mazliet mainītu trajektoriju? Paldies Dievam tā nenotiek. Ir skaidrs, ka situācija ir nekontrolējama. Šauj tikai omonieši, jeb viņu formas tērpos ģērbti citu specvienību kaujinieki un nav nekāda “trešā” spēka, kas it kā esot šāvis no Bastejkalna puses. Šādu versiju joprojām izvirza tie, kas dara visu lai nekad netiktu atrasti un tiesāti īstie slepkavas. Tāpēc un tikai tāpēc tika iznīcināti VDK attiecīgie arhīvu materiāli, kuri nepārprotami bija lietišķie pierādījumi šajos notikumos kuru aculiecinieks es biju. Ejot atpakaļ pie mūsu automašīnas mani draud nošaut kāds omonietis, kurš izliecies pa garāmbraucošas automašīnas aizmugures durvju logu ar automātu rokā lamājas krievu valodā. Seja šim jaunajam cilvēkam krīta bālumā. Nodomāju, ka man nav iespējams netrāpīt un paļāvos uz likteni. Tas bija labvēlīgs, jo bez šaušanas omonieši aizbrauca Brīvības ielas virzienā, kur nogriezās uz Brīvības pieminekļa pusi. Vēl man garām nobrauca milicijas “bobiks” ar vaļējām durvīm, kas pie Brīvības ielas nogriezās uz Juglas pusi. Likās, ka tajā guļus atrodas kāds cilvēks. Vēlāk nekāda informācija par šo automašīnu neparādījās... Izrādās, ka laikā, kad OMON uzbruka iekšlietu ministrijai, LR AP priekšsēdētājs A.Gorbunovs atradās viesnīcā “Rīdzene”, kur vakariņoja ar Polijas Seima maršalu Steļmahovski. Pēc apšaudes beigām A.Gorbunovs dodas uz LPSR VDK ēku Stabu ielā. Viņš to skaidroja kā nodomu izmantot VDK tiešās sakaru līnijas lai sazinātos ar Maskavu, kā arī pieprasīt nekavējošu iejaukšanos un pārtraukt asinsizliešanu. Kopā ar VDK priekšsēdētāju E. Johansonu A.Gorbunovs dodas uz valdības ēku pie I.Godmaņa. Vēlāk viņiem pievienojas iekšlietu ministra vietnieks Z. Indrikovs, kurš OMON uzbrukuma laikā atradās ministrijas ēkā un tika aizturēts. Neraugoties uz vairākiem Z. Indrikova atgādinājumiem A.Vaznim par nepieciešamību veikt dienesta izmeklēšanu par notikušo, tā netika veikta kas vēlāk būtiski ietekmēja prokuratūras izmeklēšanas rezultātus. Kopā ar Andri Grīnbergu atgriezāmies Baznīcas ielā. Piezvanīju uz LTF mītni. Pie telefona bija kāda no meitenēm dežurantēm, kas ziņoja, ka ēku pametuši Māliņa komandētie brīvprātīgie kārtības sargi, ar frontes vadību nav sakaru un ir ļoti bail. Nekavējoties devos turp, iepriekš Vidzemes priekšpilsētas koordinācijas centrā vienojoties par to, ka jāsaglabā miers un tālākā rīcība tiks saskaņota pēc situācijas noskaidrošanas LTF mītnē. Ierodoties LTF situācija tiešām nebija iepriecinoša. M. Pļavnieks un U.Šulcs dedzināja kaut kādus papīrus un dežūrējošās meitenes bija ļoti uztraukušās. Nomierināju viņas kā pratu un lūdzu uzvārīt kafiju. Kad šādās situācijās cilvēks dara kādu ikdienišķu , pierastu darbu viņš ļoti ātri nomierinās. Izvēdinājām telpas un drīz vien jutāmies pavisam omulīgi. Mums taču nebija ko zaudēt un tāpēc uztraukums bija veltīgs. Piezvanīja Ražuks. Informēju viņu par radušos stāvokli. Piezvanīja Godmanis un šis viņa zvans mani saniknoja un arī atviegloja, jo izgaisināja jebkuras šaubas par to, kā interesēs darbojās šis cilvēks. Nekavējoties par šo zvanu informēju Ražuku un Redisonu. Varbūt tā bija provokācija un kāds visai prasmīgi atdarināja Godmaņa balsi. Varbūt. Tā kā situācija normalizējās, nolēmām atstāt to bez ievērības. Pēc desmit gadiem Godmanis histēriski noliedza šo faktu. Nožēlojami… Tāds lūk cilvēciņš bija tā laika Latvijas valdības vadītājs. Barikādes visās vietās palika tur, kur tās bija. Neviens cilvēks tās nepameta. Pa radio lūdzām barikādes atstāt sievietes, bet arī viņas palika. Tāda ir mūsu tauta. Omonieši bija ieņēmuši iekšlietu ministriju, kuru tai vakarā līdz galam aizstāvēja Bauskas miliči. No Bauskas Rīgā viņi ieradās 17.janvārī 17 vīru pilnā ekipējumā, kas nozīmē, ka katram bija gāzmaska, bruņu veste, kaska un šaujamierocis. Sardzes pulka komandieris Sabirovs nosūta viņus apsargāt Iekšlietu ministrijas ēku. 20.janvārī pretī omoniešiem stājās astoņi – R.Zaļais, A.Simanavičus, J. Jasēvičs, D.Trautmanis, G. Bergs, V. Markūns, A.Kociņš, M.Kļaviņš. Apšaudē ievaino R. Zaļo, A. Simanaviču un J. Jasēviču, bet V. Markūns gūst traumu kuras ārstēšana ilgst sešus mēnešus slimnīcā. R. Zaļais apgalvo, ka viņa valodas defekts ir sekas šim uzbrukumam un tikai pēc desmit gadiem es uzzinu, ka problēmas ar valodu viņam ir jau kopš bērnības. Šis cilvēks bija pazudis Iekšlietu ministrijas ēkā un atradās tikai otrā dienā pēc kaujas. Arī tādi ir cilvēki… Ir četri nogalinātie un deviņi ievainotie. Iekšlietu ministrijas ēkā starp 4. un 5.stāvu no muguras tika nošauts vada komandieris V. Gomonovičs. Ir skaidrs, ka par Iekšlietu ministrijas ēkas nopietnu aizsardzību tās vadība nebija domājusi. Godīgi runājot par to nebijām domājuši arī mēs LTF valdē, jo uzskatījām, ka šāda objekta aizsardzība ir pašsaprotama iekšlietu sistēmas funkcija. Mēs nepadomājām par to, ka arī šajā ēkā ir visi sakaru līdzekļi ar kuriem ir iespējams kontrolē 

labs domu izklaastiijums, intresants rakstiņš ar dažām īstām vārdu pērlēm. paldies, liek padomāt 

Ticu visam uzreiz un mūžos ,tajos laikos strādāju RRR , apstāķļu sakritības dēl daudz ko zināju ,un dalījos informācijā,pārliecinājos ,ka ne viss sasniedz mērķi ,jau tad radās jautājums ,kāpec ,izdarīgi bāleliņi jau tad saoda medījumu ,runājot par GODMANI, DOMĀJU , KA ARĪ KRIEVU LAIKĀ VIENKĀRŠI TĀPAT STAŽĒTIES UZ ŠVSEICI VAI AUSTRIJU NESŪTĪJA ,BIJA VAJADZĪGI NOPELNI VAI TO DEVA AVANSA VEIDĀ ,UN NEKAD UN NEKUR NEKO NEDOD PAR VELTI ,VISU VAJAG ATPELNĪT ,TĀDA IR LIETU KĀRTĪBA PASAULĒ,ARĪ CIETVIELU INSTITŪTĀ BIJA CITI GUDRĀKI. 

Vai tiešām tas viss, kas notiek Latvijā ir realitāte? Mosties Tauta, mostieties tautas patiesie Vadoņi, ir pēdējais laiks palīdzēt nostāties Latvijas tautai uz kājām! Tikai šim svētajam mērķim ir vajadzīgas gaišas domas,noteikts mērķis, gara spēks.... Paldies par izpratni Dombura kungam. 

Jana Dinevica dels atkal uzsacis plasu sava teva "reklamu": No SIRENE Norvēģijas biroja ir saņemta informācija, ka 2010.gada 25.maijā no savām mājām Foldro, Yhamn, Norvēģijā pazuda Latvijas pilsone Aleksandra Rumjanceva, dzimusi 1977.gadā. Pastāv aizdomas, ka A.Rumjancevu piespiedu kārtā aizveda projām viņas bijušais draugs, Latvijas pilsonis Dāgs Dinevičs, dzimis 1970.gadā.D.Dinevičs kopā ar A.Rumjancevu var pārvietoties vai nu ar zilu Audi A4, v/n FK6683 vai melnu Mercedes ar Lietuvas valsts numuru EBD021. Ja personas tiek konstatētas, lūdzam noskaidrot, vai A.Rumjanceva no brīvas gribas vai piespriedu kārtā ceļo kopā ar D.Dineviču un vai viņa vēlās informēt savus tuviniekus par pašreizējo atrašanās vietu. Ziņot: 67219053, 02, 112 vai vērsties tuvākajā policijas iestādē. 

Jokaini, bet Dnevica dels vel nav izcietis veco sodu, nav izmaksajis tiesas piespriestas kompensacijas cietusajiem, bet nu jau vins ir Norvegija? vai Probacijas dienestam, Prokuraturai tur nav kas sakams? 

NOTE YOU ARE TO GET BACK TO US VIA: ang.geck_05@yahoo.co.za My name is Mr Ang Geck, a priest in the roman catholic church here in Africa. I give loan with affordable interest of 3%. I give loan from the range of ,000 to million. Note that any kind of loan you are looking for i can give to you. If you are interested please give us the following details: ang.geck_05@yahoo.co.za 1) Full Name: ................. 2) Contact Address:............ 3) Loan Amount Needed:......... 4) Loan Duration: ............. 5)Country...................... 6) Phone:.......Mobile......... 7)Sex...........Age............ Regards, *Please repaly to this E=mail: ang.geck_05@yahoo.co.za Email: ang.geck_05@yahoo.co.za Mr Ang Geck