Diennakti pēc valdības sēdes bezprecedenta atalgojuma samazinājumi un nodokļu izmaiņas jau ir Saeimas darbakārtībā galīgam lēmumam. Bez alternatīvu versijām, bez publiskas apspriešanas, neskatoties uz dažādu nozaru uzņēmēju, speciālistu un dažādu sabiedrības grupu un slāņu iebildēm un neticību. Valdība citādi neesot varējusi. Blefs. Kā publiski ziņots, jau pagājušās nedēļas sākumā, 1.decembrī, Finanšu ministrijā dažiem nevalstiskā sektora ekspertiem šis plāna pirmais projekts, vismaz tēžu līmenī, tika prezentēts. Kas liedza visu aizvadīto nedēļu organizēt debates starp politiķiem, valsts pārvaldes resoriem, ekonomistiem, uzņēmējiem, asociācijām un tamlīdzīgi, iesaistot šo pārstāvniecību darba grupā ar iespējamajiem aizdevumu devējiem? Nav atbildes. Atsauces uz Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kas liedzis to darīt, ir apšaubāmas, jo SVF veido demokrātiskas valstis, kuru prasības nevar būt nedemokrātiskas un Latvijas suverenitāti ierobežojošas. Protams, konfidenciālas varēja būt SVF prasības un ieteikumi, bet, kā šobrīd lēnām atklājas, aizdevēju prasības ir makroekonomisks un budžeta politikas „rāmis”, kura ietvaros Latvijas valdībai bija manevra iespējas. Taču Ivars Godmanis, acīmredzot, ir uzurpējis kārtējā „stabilitātes garanta” statusu.

Latvijā pie varas ir koalīcija, kura neuzticību ir strauji vairojusi pēdējo divu gadu laikā ar drošības likumu epopeju un rīcību attiecībā pret KNAB vadību. Tagad tam nācis klāt līdzšinējās ekonomiskās politikas fiasko, ko globālā krīze, protams, ir veicinājusi, bet pamats ir pašu budžeta un ar to saistītās politikas. Politiskā atbildība ir atkāpties, ja nav izpildīts solītais, vai demokrātiskā ceļā saņemt tautas gribas mandātu. Protams, ir utopija iedomāties, ka šībrīža sociālekonomiskajā situācijā visu interešu pārstāvji būs vienprātīgi, tomēr visiem ultimatīvi likt priekšā savu plānu, pret ko ir konkrētas racionālas iebildes, ir politisks absurds. Diskusija tiek aizstāta ar garumgaru stāstīšanu, kas tiek interpretēta kā skaidrošana. Tomēr, kad tiek uzdots jautājums par dažu ekonomisko procesu iemesliem, premjers pats atbild, ka viņam tie nav saprotami un izskaidrojami. Kad tiek uzdoti jautājumi par to, kā bizness nevis izdzīvos, bet sasniegs jaunu uzrāvienu, vai par to, kāpēc valsts pārvaldē nav revidēti neskaitāmas reizes piesauktie citi izdevumi, pirms ķerties pie šāda algu samazinājuma, skaidru un lakonisku atbilžu nav. Ir tāda sena aksioma – ja uz kādu jautājumu nevar konceptuāli atbildēt īsi, bet jāpinas garā izklāstā, tad skaidras atbildes nemaz nav. Tas uzskatāmi ir attiecināms uz Latvijas valdības vadītāju. Turklāt par ekonomiku viņš runā daudz, bet par morāli – daudz par maz.

Slikto smaku politiskajā klimatā uzskatāmi nespēj izvēdināt arī Valsts prezidents. Viņa vakar partijām priekšā liktā vienošanās par stabilizācijas plānu guvusi pozīcijas un divu opozīcijas partiju atbalstu. Var gari spekulēt par to, vai tā ir politiķu taktika cīņā par varu, vai patiess uzskats, ka šāda vienošanās ir kāds risinājums, taču ne jau par to stāsts. Pie nospiedošās neuzticības varai konsenss un izlīgums, precīzāk, ceļš uz to, jo tas nav vienas dienas un viena dokumenta jautājums, ir nepieciešams ne jau starp partijām, bet starp politiķiem un daudziem dažādiem nepolitiķiem, apvienībām, autoritātēm, un tamlīdzīgi. Un šādas ticības atjaunošanas cena, visticamāk, ir galvu ciršana pārnestā nozīmē un arī, dažiem, atbildība tiesas priekšā jau burtiskā nozīmē. Šāds ceļš arī dažiem pieminētajiem vai viņu aizbildņiem nozīmētu politisku vai pat fizisku harikiri, bet tam viņi nav gatavi.

Tieši tāpēc, morāles principu ignorēšanas dēļ, visticamāk ir tapis tāds plāns, kas lielākajā daļā cilvēku rada iespaidu, tēlaini runājot, ka taupības dēļ tiek izslēgta gaisma tuneļa galā. Un tieši tāpēc krīzes rezultāts, neticības, nevis ekonomiskās nespējas dēļ, var būt nevis krīze ar sekojošu augšupeju V ai U, bet krīze L formā – ar ilgstošu stagnāciju, vai ar ļoti lēnu augšupeju. Ja sabiedrības vairākums grib citu versiju, tad, acīmredzot, vienīgais ceļš ir meklēt citas, aktīvākas, netradicionālas, bet, varbūt, ietekmīgākas demokrātijas formas.