Nevar teikt, ka nu jau likvidētās Saeimas apakškomisijas darba rezultāts ir nekāds – tajā tomēr ir izskanējuši, kaut savstarpēji izslēdzoši, bet dažādi redzējumi gan par tautas, gan Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu – konkrētāki nekā referenduma laikā. Ir definētas arī kompromisu versijas. Protams, diemžēl, komisijas darba „rezultāts” ir arī ilustrācija parlamentāriešu politiskajai kultūrai. Žēl, ka komisija nav savu darbu noslēgusi ar ziņojumu, kaut domstarpības un problēmas atspoguļojošu. Tas tomēr būtu daudz uzskatāmāks starpfinišs nekā politiķu savstarpējie izteikumi, kuros katram, gan parlamentā, gan prezidenta pilī netrūkst vēlmes spodrināt savu tēlu tautas acīs.

Tikmēr par tautas daļas noskaņu uzskatāmi demonstrēja telefonaptaujas „Kas notiek Latvijā?” debašu laikā – vairākums ir par šīs Saeimas atlaišanu, nevis tikai par tautas tiesībām tālākā nākotnē, starp četrām versijām vairākums uzskata, ko robeža parlamenta atlaišanai ir iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vairākums, tātad, nepilns pusmiljons pilsoņu, un, visbeidzot, nospiedošs vairākums atbalsta ieceri paplašināt prezidenta tiesības atlaist Saeimu bez referenduma rīkošanas.
Tai pat laikā attiecībā par tautas tiesību termiņiem it kā jau opozīcija ir piekāpusies valdošās koalīcijas vairākumam, ka šie grozījumi nevar tikt attiecināti uz šo sasaukumu, bet gan tikai uz 10.Saeimu un, pēc visa spriežot, arī Valsts prezidents neaicina lemt pretēji, līdz ar to arī par šo aspektu paliek atklāts jautājums vai, piemēram, 18.novembrī prezidenta runā minētā ievērojamās tautas daļas griba ir tieši tāda, kādu valsts galva aicina deputātus realizēt.

Iespējamos tautas tiesību realizācijas nosacījumus attiecībā uz „par” balsotāju  apjomu opozīcija jau ir pacēlusi krietni augstāk ne tikai par referendumā piedāvātajiem, gan iepriekš minētajā aptaujā vairākumu ieguvušajiem, paredzot divu trešdaļu balsu no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās balsojušajiem, kas šobrīd būtu gandrīz 600 tūkstoši. Uz šī fona un ņemot vērā arī Konstitucionālo tiesību komisijas pārstāvja atrunu, ka puse no vēlējušajiem būtu pietiekams apjoms, lai atlaistu parlamentu, valdošās koalīcijas vairākuma nepiekāpīgo pozīciju par vairākumu no visiem balsstiesīgajiem, protams, nekādi nevar nosaukt par kompromisa meklējumiem. Nemaz nerunājot par uzskatāmo Tautas partijas līderu viedokļu maiņu, pirms referenduma runājot par pusi no vēlēšanās balsojušajiem, bet tagad atgriežoties pie puses no balsstiesīgajiem.

It kā tuvākas kompromisam, tai pat laikā arī vēl pretrunīgākas un vēl vairāk diskutablas ir versijas par prezidenta tiesībām atlaist parlamentu bez referenduma. No vienas puses, protams, pašreizējais risks ar savu amatu ir augsts, lai pat ļoti kritiskā brīdī ierosinātu Saeimas vai sevis atlaišanu. No otras puses, atstāt šādas tiesības bez ierobežojumiem arī ir risks nesamērīgām populisma vai politisko intrigu izpausmēm. No vēl cita aspekta, jebkādās atrunās vai ierobežojumos nevar paredzēt visus gadījumus. Strīdīgs ir arī jautājums par prezidenta atcelšanas nosacījumu maiņu un parlamenta darbu pēc atlaišanas līdz jaunām vēlēšanām. Visbeidzot, vēl viens risks ir tas, ka visa šībrīža ņemšanās ap šiem grozījumiem un atlaišanas procedūras vienkāršošana ir tikai uzmanības novēršana no tautas tiesībām, patiesībā paredzot versiju, ka Saeimas vairākuma ievēlētais prezidents nemaz nepacels roku pret viņu ievēlējušajiem, pat tad, kad to gribēs atkal liela tautas daļa, kuras vārdā šobrīd it kā kaut kas notiek.

Pēdējais vai, hronoloģiski, varbūt pat pirmais lielais jautājums, kas šobrīd paliek gluži atklāts, ir par to, kā prezidents rīkosies, ja divas trešdaļas Saeimas deputātu nevienosies par kompromisu arī pēc diviem, trim un vairāk mēnešiem. Vai prezidents, piesaucot visus Satversmes mehānismus, ir gatavs atlaist šo Saeimu? Pēc būtības tas šobrīd ir vienīgais prezidenta līdzeklis, ja viņš grib būt konsekvents savā nostājā. Bet, protams, jau šobrīd var iedomāties bezgala daudz argumentu, ko uzskaitīt, lai šo soli nespertu. Tāpat kā ne no prezidenta pils, ne arī deputātu vairākuma puses netiek izvirzītas kardinālas izmaiņas arī citos ar tautas pārstāvniecību un vēlēšanām saistītos jautājumos – sākot no vēlēšanu likuma, kas ļauj ar dažām „lokomotīvēm” visos vēlēšanu apgabalos ievilkt deputātu „balsošanas mašīnu”, beidzot ar partiju un priekšvēlēšanu kampaņu finansēšanu.