Valsts prezidents Satversmes grozījumus 18.novembra svētku runā pats aktualizēja un izcēla kā īpašu politiķu atbildības jautājumu. Kopš referenduma augustā vairāku mēnešu garumā parlamenta speciāli izveidotā apakškomisija nu darbu noslēgusi bez rezultāta, un Saeimas pozīcijas un opozīcijas politiķu argumenti par šāda procesa iemesliem ir diametrāli pretēji. Prezidenta aktivizēšanās attiecībā par šo jautājumu šobrīd veicinājusi partiju konkrētāku pozīciju formulēšanu, tomēr tas vēl nav nekāds garants, ka vismaz divas trešdaļas pretējo pozīciju deputātu vienosies par vienotu konstitūcijas grozījumu versiju. Jautājums paliek atklāts – ciktāl katram no viņiem ir stipri argumenti, ciktāl koalīcija un opozīcija spēj būt vienota, un ciktāl prezidents grib vai spēj virzīt procesu uz kompromisu vai citu mērķi. Vienlaikus būtisks jautājums ir arī par to, ciktāl un ar kādiem, populistiskiem mērķiem vai godprātīgiem nolūkiem šobrīd šī jautājuma izvēršanās par garu politisko seriālu, neaizēno citus, arī sabiedrībai svarīgus jautājumus, īpaši ņemot vērā to, ka šie Satversmes grozījumi netiek paredzēti kā drauds pašreizējā sasaukuma parlamenta pirmstermiņa atlaišanai. No vienas puses, tiesības atlaist Saeimu ir ļoti simboliskas tautas tiesības un demokrātijas izpausme. No otras puses laikā, kad valdība ik nedēļu maina savus paziņojumus par ekonomisko un finanšu politiku, bet drošības iestādes arestē par ekonomistu versijām medijos, izvirzās jautājums, vai demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanai nebūtu vajadzīgas politiķu reakcijas arī daudzos citos jautājumos.

Prezidenta instruments attiecībā uz Satversmes grozījumiem ir Konstitucionālo tiesību komisija, kas jau gada pirmajā pusē izstrādāja savu vērtējumu Satversmes grozījumiem – gan attiecībā uz tautas, gan Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu. Taču pagaidām nekas, vismaz publiski, neliecina, ka tur Satversmes grozījumu projekta versija varētu tapt pēc paša prezidenta ierosmes. Lai gan tas būtu viens no variantiem. Turklāt, arī attiecībā uz otro, referendumu nepiedzīvojušo jautājumu par potenciālām izmaiņām prezidenta tiesībās atlaist Saeimu, par ko arī politiķiem ne tuvu nav vienprātības. Kaut arī tas būtu ne mazāk svarīgs konstitūcijas grozījums attiecībā uz varu līdzsvaru un politiķu atbildību. Tiesa gan, prezidents, kam jau šīs Saeimas atlaišanu prasīja protestētāju tūkstoši Doma laukumā pirms vairāk nekā gada, vēl arvien ir tiesīgs atlaist parlamentu, riskējot ar savu amatu. Tai skaitā – arī šo parlamentu, gan saistībā ar Satversmes grozījumu nepieņemšanu, gan citu jautājumu nerisināšanu. Vēl vairāk, tas ir viens no nedaudzajiem reālajiem Valsts prezidenta varas instrumentiem. Ko gan arī var tulkot gan kā atbildīgu, gan kā populistisku. Jo jautājums arvien ir – ciktāl un cik plaši sabiedrībā šobrīd ir saglabājies pieprasījums un cik liela ir šāda ārkārtas līdzekļa jēga, cik reāli tas vispār ir iespējams šī prezidenta varas laikā un pie kādiem apstākļiem vai ar kādiem argumentiem uz politiskās skatuves varētu notikt šādas bezprecedenta pārvērtības.

Raidījumā piedalīsies: Saeimas deputāti Vineta Muižniece, Solvita Āboltiņa, Ingmārs Līdaka, Inese Šlesere, Dzintars Rasnačs, Ilma Čepāne, Valerijs Agešins un Jakovs Pliners, kā arī Valsts prezidenta padomniece Sandra Kukule, Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis Mārtiņš Mits.