Iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozēšana, par ko vakar tika arī ironizēts kā par „prognožu spēli”, tomēr šobrīd ir un paliek ļoti būtiska, lai novērstu lieku un aizkavētu valsts budžeta un ekonomiskās politikas koriģēšanu pēc dažiem mēnešiem. Valdības, Latvijas Bankas, Eiropas Komisijas un privātuzņēmēju prognozes amplitūdā no mīnus 1% līdz mīnus 5% ir pārāk atšķirīgas, lai tas neliktu aizdomāties. Līdz šim valdība savam jaunajam, vismazāk pesimistiskākajam scenārijam, nav pievienojusi plašāku motivāciju, tai skaitā kontekstā ar budžeta gan izdevumu, gan ieņēmumu daļu, bet sestdienas ārkārtas sēdē un sekojošos Saeimai iesniedzamajos dokumentos šādai prognožu argumentācijai un aprēķiniem pienāktos būt.

Līdzīgi ir ar vairāku gadu perspektīvu, plānojot ekonomikas viena vai cita veida izkārpīšanos no bedres, kurā šobrīd slīd IKP un iekšzemes patēriņš, un draud slīdēt arī eksports – arī par to, kā tas TV studijā gluži loģiski tika aicināts, būtu jābūt vēl un vēl uzskatāmākiem plāniem.

Tas pats attiecināms uz pretrunu plosīto valsts izdevumu samazināšanu, kā arī nodokļu slogu un struktūru, kas vakar bija īpašas polemikas objekts. Ja valdībā valsts izdevumu samazināšanai plāno starpresoru vienības un nevalstisko vērtētāju realizētu „otro vilni”, kā to paziņoja finanšu ministra padomnieks, tad šobrīd, pirmā viļņa laikā, neticību valsts aparāta pašsaglabāšanās instinkta izskaušanai var ārstēt tikai ar pietiekami skaidru un izvērstu rīcības stratēģiju, ar tās mērķiem un kritērijiem. Līdzīgi par nodokļiem – par to izmaiņām nereti pie varas esošie un viņu pārstāvji izvairās diskutēt, kaut nepiekrītot, pēc būtības. Kā par nez kādu „tabu” Arī šobrīd, piemēram, atkal atliekot iespējamo, šoreiz iedzīvotāju ienākuma nodokļa normu koriģēšanu uz laiku pēc budžeta pieņemšanas, tātad uz gadu, bet nepaskaidrojot, kādi ir pamatprincipi un kritēriji šai koriģēšanai, neko citu kā aizdomas un pretenzijas par neprognozējamību nevar sagaidīt.

Arī attiecībā uz jau konkrētām ekonomikas nozarēm un to perspektīvām, ņemot vērā, ka starptautiskā konkurences situācija dažādās nozarēs ir ļoti atšķirīga, valsts politikas veidotāji varētu konkrētāk definēt, kurā jomā kādi atbalsta vai brīvā tirgus principi tiek uzskatīti par pareizākiem, un kas ir vai kas nav prioritāte.
Vienīgā nozare, kas šobrīd izpelnās īpašu definējumu, protams, ņemot vērā tās lomu visā ekonomikas virzībā un kreditēšanā, ir bankas. Šonedēļ valdībā pieņemtais lēmums par valdības galvojumiem par komercbanku aizņēmumiem vakar tiešraidē ieguva konkrētās aprises iespējamo summu un nosacījumu formā. Tai pat laikā arī šajā jomā, kontekstā ar kopējiem naudas resursiem valstī, ārējā parāda apjomu un rezervēm, vēl un vēl būtu publiskojami iespējamie scenāriji, kur savs vārds noteikti pienāktos Latvijas Bankai.

Šo visu apkopojot jāatgādina, ka galvenais budžeta plānošanas un ekonomiskās krīzes pārvarēšanas stūrmanis Ministru prezidents Ivars Godmanis pirms gada kā vienu no savas valdības vadmotīviem deklarēja atklātību un ieklausīšanos sabiedrības viedoklī. Tagad, kad privātā sektora viedokļi, atbilstoši aktualitātēm, skaļāk skan nevis par korupciju un tiesiskumu, bet par ekonomiku un finansēm, ar ieklausīšanos un atklātību tā ir kā ir. „Kalvīša laiku” beigu daļā, kad augstās inflācijas laikā jau kļuva skaidrs, ka problēmas draud, gan krietni par vēlu, bet tomēr tapa makroekonomiskās situācijas stabilizēšanas darba grupa, kurā tik iesaistīti daudzi nevalstiskā sektora speciālisti – ekonomisti un uzņēmēji. Šobrīd, lai gan vēl vasarā Godmanis aicināja uz solidarizēšanos problēmu pārvarēšanai, šāda prakse arī noderētu, strādājot pie budžeta un ekonomikas krīzes pārvarēšanas. Taču tas izpaliek, un dažādas nevalstiskās organizācijas un eksperti ir spiesti atkal un atkal reaģēt un izteikt viedokli nevis apspriešanas stadijā, bet jau par pabeigtiem projektiem vai pat pieņemtiem lēmumiem. Kas vairs galīgi nav brauciens vienā laivā.

Grafiki ar ekonomikas attīstību raksturojošiem rādītājiem šogad un iepriekšējos gados: