Valdības ambiciozās apņemšanās

Latvija, salīdzinot ar citām ES valstīm, zaļās enerģijas ieguves apjoma ziņā ir viena no līderēm, taču pašreizējais 47% atjaunojamās enerģijas īpatsvars nav pietiekams, lai izpildītu iestāšanās Eiropas Savienībā laikā doto solījumu, ka līdz 2010. gadam 49,3% no patērētās enerģijas daudzuma nāks no atjaunojamajiem resursiem.

Nozīmīgs lēmums Ministru kabinetā tika pieņemts arī 2007. gadā, kad valdība apstiprināja Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.-2016. gadam. Tas ir sava veida politisks rāmis, nosakot ļoti ambiciozu tuvākās desmitgades mērķi, ka elektroenerģijas pašnodrošinājuma līmenim 2012. gadā ir jāsasniedz 80%, bet 2016. gadā – 100%. Šī koncepcija definē arī atjaunojamo resursu atbalsta sistēmu un atbalsta instrumentus mērķa sasniegšanai: pirmkārt, valsts obligāto iepirkumu, un otrkārt, mērķdotācijas. Jāatzīmē gan, ka šobrīd gandrīz pusi patērētās elektroenerģijas Latvija iepērk no ārzemēm, galvenokārt no Krievijas, Igaunijas, Lietuvas. Noteiktie gala termiņi strauji tuvojas beigām, tāpēc valsts ir sarosījusies un sākusi vismaz oficiāli rīkoties.

Vējš ir, bet trūkst politiska atbalsta

2003. gadā Latvijā uzstādīto vēja turbīnu skaits – 41, un to saražotā jauda - 26,9 MW, tik pat kā nav mainījusies arī šobrīd, stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta direktora vietniece un vadošā pētniece Gunta Šlihta. Tas gan ir savādi, jo pasaules tendences rāda, ka vēja staciju attīstība tiek vērtēta kā ļoti ienesīga joma, tādēļ vēja staciju skaits pasaulē ik gadu dubultojas. Bieži dzirdēts apgalvojums, ka Latvija nav vēju zeme, jo vējš te esot vājš un nepastāvīgs. G.Šlihta gan uzsver: „Lai gan Latvijas vēja enerģijas apjomi nekad nebūs tādi kā Dānijā vai Vācijā pie Ziemeļu jūras, liels vēja potenciāls ir Rietumu Kurzemē un Latvijas–Igaunijas pierobežā – Randu pļavās, kas gan ir aizsargājama teritorija.” Arī Baltijas jūra slēpj milzīgu vēja potenciālu – 2-2,5 reizes lielāku nekā piekrastē, taču, kā uzsvēra aptaujātie eksperti, vēja staciju attīstībai trūkst nevis vēja, bet gan politiskā atbalsta, labvēlīgas likumdošanas bāzes, kā arī „Latvenergo” pretimnākšanas, kas, kā norādīja Latvijas vēju asociācijas prezidents Paulis Barons, šobrīd saražo 95% no atjaunojamās enerģijas Latvijā, un praktiski „Latvenergo”  ir arī vienīgais enerģijas iepircējs, tāpēc nealkst pēc papildus konkurences.

Tomēr apgalvojumu, ka vēja ražotās elektroenerģijas industrija Latvijā netiek pienācīgi attīstīta un atbalstīta noraidīja EM, norādot uz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanos 2005. gada jūnijā, kas ieviesa jaunu tiesisko regulējumu elektroenerģijas jomā, kā arī atsaucoties uz laika periodā no 2007. gada augusta līdz 2008. gada augustam EM izsniegtajām atļaujām 23 jaunu vēja elektroenerģijas ražošanas iekārtu ieviešanai ar kopējo plānoto uzstādāmo jaudu 258, 183 MW.

Konkursa noteikumi – sarežģīti un neizdevīgi

Konkursa nolikumu vērtējot P.Barons secina: „Noteikumi ir ļoti sarežģīti. Vajadzīgas visvisādas izziņas, kas procesu padara ļoti birokrātisku, bet potenciālajiem konkursantiem liek justies kā blēžiem”. Komersantam, lai piedalītos konkursā, jāiesniedz vairāk kā 12 dažādi dokumenti un izziņas. Īpaši neizdevīgi konkursa noteikumi ir jaunajiem uzņēmumiem, jo kompānijas, kurām jau ir pieredze un iestrādes varēs sacensties un īsā laikā sagatavot vajadzīgos dokumentus, bet jaunās, kam ir tikai nauda un ideja, ar prasību izpildi tik īsā laikā netiks galā, tādēļ ideālā variantā noteikumus vajadzētu pārstrādāt. Konkursā jaunam uzņēmumam ir neiespējami piedalīties arī tāpēc, ka starp konkursa izsludināšanas brīdi un pieteikšanās gala termiņu ir tikai nedaudz vairāk kā seši mēneši, bet, lai turbīnas pasūtītu, tas jādara aptuveni 18 mēnešus iepriekš un jāiemaksā 1/3 no summas, taču, ko darīt gadījumā, ja konkursā nevinnē, situāciju modelējot jautāja P.Barons. Par valsts atbalsta trūkumu sūdzējās arī citi aptaujātie vēja staciju īpašnieki.

Pārstāvis no Liepājas pievārtē esošā Grobiņas vēja parka pastāstīja, ka iespēja piedalīties konkursā vēl tiek izvērtēta. Jāatzīmē, ka Grobiņas vēja parks ar 33 vēja ģeneratoriem vēl nesen bija ne tikai lielākais vēja parks Latvijā, bet arī Baltijā, bet nu savas Baltijas līderpozīcijas atdevis Igaunijas kompānijai. Kā vienu no šaubu iemesliem par piedalīšanos konkursā Grobiņas pārstāvis minēja nepietiekamo garantiju nodrošinājumu konkursa dalībniekiem no EM puses, proti, nav skaidrības par vēja staciju attīstības perspektīvu Latvijā, jo tas tomēr ir ilgtermiņa projekts, kā arī to, ka nav alternatīva rīcības plāna gadījumā, ja konkursa uzvarētājs projektu tomēr nerealizē. Vēl Grobiņas pārstāvis pauda neizpratni, kāpēc atšķiras „Latvijas Vēstnesī” izziņotais aicinājums piedalīties konkursā, kurā termiņi fiksētajai elektroenerģijas iepirkuma cenai noteikti precīzi no 2010. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim, savukārt, pašā konkursa nolikumā ir minēts vispārīgs termiņš – 10 gadi no ražošanas uzsākšanas brīža.

Vai vēja enerģijas cena ir par zemu?

Strīdīgs faktors ir arī sākumcena, sprieda P.Barons norādot, ka, pirmkārt, 10 eirocenti jeb 0,07 Ls/MWh ir pat trīs reizes zemāka nekā citās Eiropas valstīs, kur vēja enerģijas iepirkumiem ir augstas valsts subsīdijas. Bet otrkārt, neizprotami, kāpēc EM noteikusi konstantu obligāto iepirkumu cenu visiem desmit gadiem. Ņemot vērā globālo nestabilitāti elektroenerģijas jomā, cena jau pēc pāris gadiem var būt daudz augstāka vai gluži pretēji - zemāka, tādēļ būtu vajadzējis izvedot mehānismu cenas pārskatīšanai reizi gadā, lai vēja bizness būtu fleksibls un „bizness ietu solī ar enerģijas tendencēm pasaulē”, stāstīja P.Barons. Arī G.Šlihta, pauda viedokli, ka cena varētu būt potenciāls traucēklis, jo investoriem nerodas pārliecinātība par ieguldījuma stabilitāti, turklāt ir jārēķinās ar dažādām konstantām izmaksām, piemēram, zemes gabala noma. Taču, no otras puses, G.Šlihta piebilda: „Otra galējība – ja cena būs par augstu, tā jāmaksā valstij, un ja pafilozofē, tad valsts jau esam mēs!” Attiecība uz cenu turpmākajiem 10 gadiem, Grobiņas vēja parks norādīja, ka nav skaidrības par Eiro nākotni Latvijā – kāds piemēram būs kurss pārējas brīdī no latiem uz Eiro Latvijā.  Tas gan ir saprotams, jo līdz šim „Latvenergo” tīklu operatori vēja enerģiju iepirkuši pa dubulto tarifu – gandrīz septiņiem santīmiem, bet konkursā septiņi santīmi ir maksimālā cena un nav garantijas, ka netiks samazināta.

Ekonomikas ministrija, vaicāta, kā tika noteikta obligātā iepirkuma sākumcena, stāstīja, ka cena tika iekļauta jau Ministru kabineta noteikumos Nr. 503 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus” un noteikta analizējot vēja elektrostaciju saražotās elektrības cenu citās Eiropas valstīs, balstoties uz ES oficiālajā mājaslapā pieejamajām saitēm. EM esot secinājusi, ka vēja elektroenerģijas cenas svārstījušās diapazonā no 35 līdz 175 EUR/MWh, tādēļ arī tikusi izvēlēta sākumcena, kas ir augstāka par vidējiem Eiropas rādītājiem, proti, 70,2804 LS/MWh.

 404 018 MWh – visnotaļ nereāls mērķis

EM apkopotā informācija liecina, ka 2007. gadā vēja enerģija Latvijas elektroenerģijas bilancē aizņēma tikai 0,7%. Bet jau minētajos, 2007. gadā pieņemtajos Ministra kabineta noteikumos Nr.503, „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus”, 1. pielikumā EM paredzēja, ka vēja enerģija jau 2008. gadā nosegs 2,95% no Latvijas elektrības galalietotāju patēriņa, bet 2010. gadā 5,96% no patēriņa.

Jūlija beigās mēdiju biznesa ziņās izskanēja informācija, ka Igaunijas Salmes vēja ģeneratoru parks, kurš atrodas Sāremas salā, grasās visu saražoto enerģiju pārdot AS „Latvenergo”, tādejādi jau nākamgad apgādājot Latviju ar 5,7 MW lielu jaudu. Kā uzsvēra EM, „Šobrīd Latvijas vēja enerģijas jaudu palielināšanai šāda tirdzniecība nekādu devumu nedod”, taču, salīdzinoši tā būs viena piektdaļa no līdz šim Latvijā ražotās vēja enerģijas.

EM ministrija atbildot uz „KNL?” jautājumiem norādīja, ka enerģijas apjoma uzstādījums – 404 081 MWh ir pat ļoti reāls pie nosacījumiem, ka elektrostacija ar uzstādīto nominālo jaudu elektroenerģijas ražošanai gadā nostrādā 2500 stundas ar aptuveno jaudu – 160 MW, kas no Latvijas energoapgādes drošības viedokļa ir vēja elektrostacijas darbības pieļaujamais apjoms. Taču šādu apgalvojumu noraidīja P.Barons spriežot, ka līdz 2010. gadam palicis pusotrs gads, tādēļ maz ticams, ka no pašreiz vēja stacijās saražotā enerģijas daudzuma – 27MW – tik īsā laikā ir iespējams sasniegt noteiktos 404 018 MW.

Kā pastāstīja G.Šlihta, vēja staciju būvniecība ir ļoti dārga, tomēr šāds ieguldījums atmaksājas ilgtermiņā, jo ļauj enerģiju izmantot pašiem, kā arī pārdot uz ārvalstīm. G.Šlihta arī atzīmēja, ka 10 gadi ir īsākais laiks, kad vēja enerģija kļūst rentabla un atmaksājas. Savukārt Jurijs Roļiks, Alsungas un Užavas vēja parku pārstāvis, uzsvēra, ka: „Vējš ir neatkarīgs, tādēļ nevar tikt izmantots kā ierocis kādas valsts politisko interešu sasniegšanai”.

Konkursa rezultātu prognozējot, P.Barons sprieda, ka, ja piepildīsies negatīvās prognozes un konkurss pirmajā reizē izgāzīsies, tas tik un tā pilnībā nepazudīs, jo jāpatur prāta CO2 kvotas un tirgus sadalījums, kā arī fakts, ka citi resursi – nafta, gāze un arī ogles, strauji paliek dārgāki, tāpēc process neapstāsies. Taču, veselīgas konkurences apstākļos, pašreizējie konkursa noteikumi ir visai nerealizējami. Lai uzlabotu noteikumus un pieaugošo interesi par vēja enerģijas biznesu padarītu arī pieejamu, būtu jāpārskata gan ar iepirkuma cenu saistītie jautājumi, gan veids, kā tiek segti izdevumi par vēja ražotās enerģijas pieslēgšanu, proti, nenoveļot visu tikai uz ražotāju pleciem.

EM mājaslapā ievietotais uzaicinājums piedalīties konkursā