Gaužām neadekvāts ir dažos medijos izskanošais apgalvojums, ka referendums nav noticis, jo nav bijis kvoruma. Saskaņā ar Satversmi viennozīmīgi var konstatēt, ka tautas nobalsošana ir notikusi, vienīgi grozījumi konstitūcijā nav pieņemti, jo par tiem nav nobalsojis vairākums vēlētāju. Tomēr rezultāts ir novērtējams salīdzinošās kategorijās, ņemot vērā pēdējo gadu vēlētāju aktivitāti. Sestdienas referendumā dalībnieku skaits, vairāk nekā 600 tūkstoši, ir vairāk nekā divas trešdaļas no 2006.gada Saeimas vēlēšanās balsojušo skaita, kas bija nedaudz virs 900 tūkstošiem. Par nobalsojušie, arī vairāk nekā 600 tūkstoši, ir tikai daži desmiti tūkstošu mazāk nekā tas pilsoņu skaits, kas 2003.gadā nobalsoja par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tiesa gan, toreiz nobalsoja vairāk kā miljons. Matemātiski var teikt, ka sestdien nobalsojuši ir 40% vēlētāju. Faktiski var secināt, ka nobalsojis ir absolūtais vairākums no politiski aktīvajiem.

Tai pat laikā, referenduma rezultāts nav viennozīmīgs pamats tūlītējai parlamenta atlaišanai. Jā, projektu par Saeimas atlaišanas tiesībām atbalstīja krietni vairāk vēlētāju, nekā nobalsoja par tām partijām, kuras veido pašreizējo valdošo koalīciju. Tomēr nevar viennozīmīgi interpretēt, ka balsotāju vairākums referendumā atbalstīja tieši šīs Saeimas atlaišanu.

Taču viennozīmīgs referenduma rezultāts ir pamats tam procesam, ko par pamatotu nu jau atzīst gan Valsts prezidents, gan valdošās koalīcijas politiķi – Satversmes grozījumiem, lai tautai dotu tiesības atlaist Saeimu. Taču ar to vēl nepietiek – jautājums ir par to, vai būs pietiekams parlamenta vairākums un, ja tas būs, vai šie grozījumi tiks pieņemti pietiekami ātri. Šobrīd, pēc visa spriežot, prezidents un valdošā koalīcija grasās virzīt pieņemšanai projektu, kas paredz Saeimas atlaišanas tiesības lielākam vēlētāju skaitam un ierobežotos termiņos pirms un pēc vēlēšanām. Tikmēr opozīcija nav atteikusies no sestdien nobalsošanai nodotā projekta. Pat ja tiktu pieņemti prezidenta un koalīcijas grozījumi, tas būtu pamats uzsākt ceļu uz ārkārtas vēlēšanām. Tiesa gan, Valdis Zatlers jau ir nodemonstrējis tendenci uz šī procesa novilcināšanu, svētdien paziņojot aicinājumu pieņemt šos grozījumus Saeimā līdz rudens sesijas beigām - tātad, tikai līdz gadumijai. Nav konsekvences starp ārkārtas parlamenta sēdes sasaukšanu trijās dienās tagad un četru mēnešu termiņu grozījumu pieņemšanai. Taču, neatkarīgi no šī termiņa, būtiskākais ir kas cits - Satversmes 76.pantā noteikts: „Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.” Tātad, bez opozīcijas dalības valdošā koalīcija visticamāk nespēs pieņemt viņu atbalstītos grozījumus. Ja parlamentāriešu kvalificētais vairākums ātri nevienosies par kompromisu šajā, šī parlamenta sasaukuma laikā visaktuālākajā jautājumā, tad tas gan rada šaubas par spēju realizēt tautas gribu un tas rada jautājumu par parlamenta rīcībspēju kā pamatu Saeimas atlaišanai. Līdz ar to, pāragri būtu uzskatīt, ka Valda Zatlera apgalvojums uzreiz pēc referenduma, ka Saeimas atlaišanai pēc referenduma nav pamata, ir neapstrīdami pamatots un turpmākie notikumi nevar radīt pamatu to mainīt. Ja parlaments ātri, teiksim, dažu nedēļu vai mēneša laikā, nerealizē vairākuma politiski aktīvo pilsoņu gribu un nu jau arī paši savu apņemšanos, tad ir pamats atgriezties pie prasības Valsts prezidentam atlaist Saeimu un rīkot ārkārtas vēlēšanas.