25.07.2008.
Gunta Niparte
Sūdzēšanās ECT ir globāla tendence
„2007. gadā Tiesas darba apjoms attiecībā uz pret Latviju iesniegtajām lietām salīdzinoši ar iepriekšējiem gadiem turpināja pieaugt, it īpaši attiecība uz valdībai komentāru sniegšanai nosūtīto iesniegumu skaitu”, tāds ir Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās secinājums darba pārskatā par 2007. gadu. Tomēr šāda, valstij negatīva tendence, rada gan papildus tēriņus no valsts budžeta, gan arī liek aizdomāties par Latvijas tiesu spriedumu kvalitāti un likumdošanas nepilnībām. 2007. gadā tika iesniegti 360 iesniegumi, kas, lai gan sastāda mazāk kā vienu procentu no ECT kopā iesniegto sūdzību skaita, tomēr Latvijas mērogam proporcionāli ir ļoti daudz, atzīst Inga Reine, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās. I.Reine arī pastāstīja, ka sūdzību skaita pieaugums, ir globāla tendence. Piemēram, 2007. gadā ECT iesniegto sūdzību skaits sasniedza pat 60 tūkstošus. Visvairāk sūdzības tiek saņemtas no Krievijas, aptuveni 25% no visām sūdzībām, tad seko Turcija, Bulgārija, Rumānija un arī Francija.
Kā iemeslu augstajam sūdzību skaitam I.Reine minēja to, ka ir audzis sabiedrības informētības līmenis. Līdz ar to cilvēki labāk pārzina savas tiesības un nebaidās vērsties attiecīgajās institūcijās. Aptaujātie politikas eksperti šo iezīmi vērtēja kā pozitīvu, uzsverot, ka tas liecina par demokrātijas stabilizēšanos, proti, cilvēki uzdrīkstas paust pretenzijas pret valsti, nebaidoties no tālākām, pret sevi vērstām - negatīvām, sankcijām. Tomēr, kā uzsver Ineta Ziemele, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese un Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, satraucoši augsts, salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā ir sūdzību pieņemamības līmenis, piemēram, 2007. gadā, lai gan iesniegto sūdzību skaits, salīdzinot ar 2006. gadu, bija samazinājies par 37, trīs reizes lielāks skaits sūdzību – 262 – tika atzītas par pieņemamām. Komentējot situāciju I.Ziemele secina, ka: „Tas liecina, ka lielākajā daļā sūdzību patiesi slēpjas nopietna problēma, tādēļ valdībai par to būtu kārtīgi jāpadomā”.
Kur meklējama problēma?
Laika posmā no 2000. gada līdz 2005. gadam spēkā stājušies 5 spriedumi pret Latviju, kuros kopā tika izmaksāti 37 908 lati. 2006. gadā tika iesniegti 406 iesniegumi un spēkā stājas 9, uzliekot Latvijai par pienākumu kompensācijās izmaksāt 15 461,60 latu. 2007. gadā, lai gan iesniegumu skaits bija nedaudz mazāks 369, ECT par labu sūdzību iesniedzējiem lēma 7 gadījumos un 4 gadījumos tika noslēgti miera izlīgumi, bet Latvijai no budžeta līdzekļiem nācās samaksāt 30 652,96 latus. Kopš 2000. gada Latvijas valsts kompensācijās saistībā ar procesiem kopā izmaksājusi 84 022, 56 latus. Ir acīmredzams, ka proporcionāli iesniegot sūdzību skaitam, pieaug arī ECT Latvijai nelabvēlīgu lēmumu skaits.
Vislielākais valdībai komentāriem nodoto sūdzību skaits kopš 2000. gada bijis saistībā ar Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pārkāpumiem – tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, par ko kopā saņemts 101 iesniegums, no kuriem 31 pagājušajā gadā. Daudz sūdzības bijušas arī par pārkāptām tiesībām uz personisko brīvību un drošību, par ko kopš 2000.gada saņemtas 80 sūdzības, bet pagājušajā gadā – 34. 2007. gada Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās ziņojums uzsver arī, ka 2007. gadā strauji palielinājies sūdzību skaits par spīdzināšanas aizlieguma iespējamajiem pārkāpumiem ieslodzījuma un īslaicīgas aizturēšanas vietās. I.Reine atzina, ka problēma, kas padara statistikas datus drūmākus ir nesamērīgi lēnā lietu izskatīšanas procedūra. Tādejādi ir lietas, kas tikušas iesniegtas vēl vecā kriminālkodeksa procesa ietvaros, bet sūdzības tiek publiskotas tikai tagad. Līdz ar to, kamēr visas sūdzības nebūs izskatītas, cipars turpinās būt augsts. Arī I.Ziemele pastāstīja, ka: „Tiesā ir milzīgi sūdzību uzkrājumi. Tikai šogad plānots iziet cauri visām 2002. gada lietām”.
Abas aptaujātās ekspertes uzsvēra, ka problēma, nenoliedzami, ir meklējama arī nesakārtotajā Latvijas tiesu sistēmā un ‘likumdošanas robos’. I.Ziemele gan arī piebilda, ka likumu neprecizitāte pastāv visās valstīs, un likuma piemērošanas jeb interpretēšanas jautājums ir ļoti aktuāls visā pasaulē, tādēļ problēmas Latvijā nebūtu jāskata šaurā – nacionālā mērogā un jāuzskata par īpašu.
Risinājumi – tikai teorētiski
Risinājumi, lai gan būtu iespējami, ir vairāk teorētiska rakstura. Iemeslu ir tik daudz un tie ir tik dažādi, ka vienas problēmas risinājums neko daudz nemainītu.
I.Reine kā iespējamo risinājumu min Cilvēktiesību tiesas reformu un kapacitātes palielināšana, lai sūdzības tiktu izskatītas laicīgi, tādejādi savlaicīgi varētu veikt nepieciešamos likuma grozījumus un Latvijas tiesas varētu mācīties no savām kļūdām, neatkārtojot neprecīzu lēmumu pieņemšanu. Arī I.Ziemele kā vienu no risinājumiem minēja Tiesas cilvēkresursu bāzes palielināšanu, jo ilgu laiku Latvija ECT tika pārstāvēta tikai ar vienu juristu, kas ar komplicētām lietām nevarēja nodrošināt raitu dokumentu plūsmu. Tikai ar 2007. gadu tika palielināts Latviju pārstāvošo darbinieku skaits, ar ko arī skaidrojami pēdēja laikā vairāki pieņemtie Tiesas lēmumi pret Latviju.
