15.07.2008.
Gunta Niparte
Kāpēc Lisabonas līgums bija (ir) vajadzīgs?
Nepieciešamība pārskatīt ES konstitucionālo formu tika uzsvērta jau pielikuma dokumentā pašreiz spēkā esošajam Nicas līgumam. Institucionālie pielāgojumi akūti nepieciešami kļuva pēc 2004. gada ES paplašināšanās, kad Savienībai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, tostarp Latvija. Lai Eiropa būtu spējīga pārvarēt 21. gadsimta izaicinājumus – ekonomikas globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas, klimata maiņa, energoapgāde, dažādu konfliktu radītie draudi kopīgai drošībai – tika izvirzīts uzstādījums - Eiropai ir jākļūst laikmetīgākai. Kā reformas nepieciešamību atbalstot uzsvēra Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Iveta Šulca: „ES rīcībā ir jābūt efektīviem un saskaņotiem instrumentiem, kas būtu pielāgoti nesen paplašinātās Eiropas Savienības darbībai, tādejādi izstrādājot modeli, kā dzīvot visiem kopā”.
Ar šādu mērķi 2007. gada 13. decembrī Lisabonā tika parakstīts līgums, kura izstrāde, visām valstīm pieņemama teksta formā aizņēma 6 gadus, ņemot vērā, ka pašreizējā līguma teksts saglabājis ap 90% no iepriekšējās, Nīderlandē un Francijā noraidītās, ES konstitūcijas teksta. Visu 27 valstu ratifikācijas gala termiņš tika noteikts 2008. gada beigas, paredzot līguma stāšanos spēkā ar 2009. gada 1. janvāri. Tomēr, ne viss ir gājis gludi. Pagaidām līgumu ratificējušas ir 22 valstis, kurās ratifikācijas process noticis nacionālajos parlamentos. Vienīgajā valstī, kurā lemšana par līguma nepieciešamību tika dota tautai – Īrijā, Lisabonas līgums tika noraidīts, tādejādi daudzu eiroskeptiķuprāt demonstrējot arī pārējo Eiropas valstu iedzīvotāju attieksmi. Pagājušajā nedēļā ES prezidējošās valsts prezidents Nikolā Sarkozī paziņojis, ka „Nekāda jauna līguma nebūs. Ir tikai divi varianti – vai nu Lisabonas līgums, vai [vecais] Nicas līgums” un ka Īrijas noraidījuma dēļ pārējām 26 valstīm nav jātaisa „institucionāla ziepju opera”. Tomēr, šķiet vēl joprojām nav skaidra scenārija, kā demokrātiskā veidā tiks panākta vienošanās ar Īriju.
Lisabonas līgums no Eirooptimistu perspektīvas
Tie, kas atbalsta līguma nepieciešamību, kā galvenos argumentus min, ka šādas reformas ļaus ES darboties efektīgāk, demokrātiskāk, tiesiskāk un ārpolitiski vienotāk.
Efektivitāte tiks panākta, mainot ES institūciju darbības metodes un vienkāršojot balsošanas procedūru, tādejādi samazinot birokrātijas gaiteņos pazaudēto laiku. Viens no jauninājumiem, lai nodrošinātu efektīgāku lēmumu pieņemšanu, skars balsošanas sistēmu. No 2014. gada Eiropas Padomē spēkā stāsies dubultā vairākuma balsošanas sistēma, kas nosaka, ka katrai dalībvalstij būs viena balss un ka lēmums tiek pieņemts, ja par to būs nobalsojuši 55% dalībvalstu, kuru iedzīvotāju skaits atbilst vismaz 65% no ES iedzīvotājiem. Šāda kārtība palīdzēs izvairīties no līdz šim izmantotā vienprātības principa, kas nereti likumdošanu padarīja neefektīgu, jo jebkura dalībvalsts varēja apturēt lēmuma pieņemšanu. Lai nodrošinātu stabilāku un racionālāku institucionālo sistēmu, paredzēts izveidot arī pastāvīgu Eiropadomes priekšsēdētāja amatu, kuru ievēlēs uz 2,5 gadiem. Tiks paplašināta arī ES spēja rīkoties plašākā jomu skaitā, paredzot Eiropas Parlamentam līdzvērtīgas likumdošanas tiesības kā Eiropas Padomei vairāk kā 40 jaunās sfērās.
Pozitīvi vērtējama lieta, kas stāsies spēkā līdz ar līguma pilnīgu ratifikāciju, būs visām dalībvalstīm juridiski saistoša Pamattiesību harta, dažkārt dēvēta par ES pilsoņu tiesību katalogu, nosakot pilsoņu politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Līgumā paustas arī nostādnes dažādām dzīves kvalitāti uzlabojošām sfērām, piemēram, civilajai aizsardzībai, publiskiem pakalpojumiem, sportam, ekonomikai, tūrismam. Kā arī runāts par nostādnēm attiecība uz 21. gadsimta izaicinājumiem – reģionālo politiku, klimata pārmaiņām, vidi un enerģētiku.
Vēl nebijis mehānisms, kā tiks stiprināta demokrātija, būs pilsoņu iniciatīva. Proti, viens miljons pilsoņu no dažādām dalībvalstīm, iegūs tiesības aicināt Komisiju izstrādāt jaunus priekšlikumus kādā politikas jomā, piešķirot lielāku nozīmi iedzīvotāju viedoklim. Pirmo reizi kādā no ES dokumentiem būs skaidri formulēta kārtība tam, kā dalībvalsts var izstāties no ES.
Vai Latvijas deputāti izprot līguma jēgu?
Viens no veidiem kā Lisabonas līgums paredz ES padarīt demokrātiskāku un pārredzamāku ir plašāka dalībvalstu parlamentu iesaiste Eiropai svarīgu lēmumu pieņemšanā, izmantojot tā saucamo subsidiaritātes principu – nacionālo parlamentu iesaiste tādās likumdošanas jomās, kuras nav pilnīgā Savienības kompetencē, dodot arī iespēju noraidīt Briseles likumdošanas priekšlikumus un pašiem iesaistīties likumdošanas aktu sagatavošanā.
Ņemot vērā šo līguma punktu, šķita interesanti aptaujāt Saeimas deputātus un uzzināt viņu viedokli par līgumu kopumā, kā arī dzirdēt atbildes uz jautājumu – ko Latvija gūs pēc līguma stāšanās spēkā. Liela daļa aptaujāto deputātu, kuri Saeimā bija balsojuši „par” Lisabonas līguma ratifikāciju, pauda visai nekonkrētas un vispārīgas frāzes, kas radīja šaubas par to, vai deputāti paši ir iepazinušies ar līguma tekstu un pilnībā izpratuši tajā teikto. Vairums runāja par guvumiem no ES kopumā un tikai īsi un nekonkrēti pieminēja kādu no galvenajiem Lisabonas līguma jauninājumiem. Eiropas lietu komisijas locekle Solvita Āboltiņa (JL) kā svarīgāko Latvijai uzsvēra līgumā atrunāto demokrātijas un līdztiesības stiprināšanas mehānismu. Augusts Brigmanis (ZZS) par līgumu teica: “Ja jau esam iesākuši lietas ar ES, tad ir arī jātrupina. Ja pasakām A tad jāsaka arī B”, un kā būtiskāko vērtēja Latvijas integrācijas turpināšanu kopīgā ES ekonomikas politikā. Nils Ušakovs (SC) kā pozitīvu minēja faktu, ka līgums sakārtos institūciju darbību un veicinās efektīvāku pārvaldi. N.Ušakovs, lai gan pauda nožēlu par Īrijas 'nē', atzina, ka ES nedrīkstētu pārvērsties par piespiedu organizāciju.
Būtiskākajam līguma elementam – spēcīgas un vienotas Eiropas ārpolitikas veidošanai, pieskārās Aigars Štokenbergs, Saeimas deputāts un organizācijas “Sabiedrība citai politikai” valdes loceklis, atzīstot, ka: “Principā jau ES varētu turpināt funkcionēt arī bez šī līguma, bet tik un tā būtu jātrupina meklēt risinājumi kā kļūt vienotākai un veidot vienotu politiku”. Runājot par svarīgāko ieguvumu Latvijai A.Štokenberga viedoklis saskanēja ar Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētāja Andra Bērziņa (LPP/LC) viedokli par to, ka līgums nodrošinās efektivitāti un konkurētspēju spēcīgas ārpolitikas veidolā, kas, spriežot plašākā mērogā, nepieciešams, lai Eiropa varētu aizstāvēt savas vienotās pozīcijas no tādiem smagsvariem kā ASV, Krievijas un uzlecošajiem gigantiem Ķīnas un Indijas.
Ārlietu jomā svarīga izmaiņa būs jauna amata izveide – augstais pārstāvis ārlietu un drošības jomā -, kas vienlaikus būs arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, nodrošinot ES ārējo darbību saskaņotību. Vienīgais, kurš izteicās skeptiski bija Jakovs Pliners (PCTVL) sakot, ka :”Jaunais līgums principā neatšķiras no bijušās konstitūcijas un Latvijā nekas nemainīsies. Bijām vienā savienībā un tagad esam citā”.
Lisabonas līgums no Eiroskeptiķu skatu punkta
Lai iegūtu pilnīgu izpratni, svarīgi apskatīt līgumu arī no eiroskeptiķu skatu punkta, kas arī piedāvā daudz spēcīgu argumentu, liekot aizdomāties par, iespējams, līguma patieso mērķi, kas nebūt nav rūpes par Eiropas pilsoņu dzīves kvalitāti un iesaisti likumdošanas procesā. Kā atzīst Latvijas Juristu asociācijas prezidents Aivars Borovkovs: “Tā ir eirokrātu cīņa par izdzīvošanu, caur sabiedrības manipulēšanu.”
Pirmkārt jau ir nesaprotami, kā eirokrāti ir iedomājušies stiprināt, piemēram, demokrātiju un lēmumu caurskatāmību, jo cilvēks, bez patiesi pamatīgām zināšanām par Eiropas Savienības vēsturi, iepriekšējiem līgumiem un izpratni par ES institucionālo iekārtu šo tik svarīgo līguma tekstu vienkārši nav spējīgs izlasīt. Līguma kopgarums ir vairāk kā 200 lappuses, kurās savukārt ir atsauces uz 17 citiem līgumiem, kuru kopgarums ir vairāk kā 2 800 lappuses. Tādejādi eiropiešiem nākas savu izpratni par līgumu balstīt pamatā tikai uz Eiropas uzziņu birojos vai mājas lapās pieejamajiem bukletiem, kuros galvenokārt ir uzsvērti Lisabonas līguma pozitīvie aspekti.
Otrkārt, ja patur prātā faktu, ka Lisabonas līgums ir gandrīz tā pati ES konstitūcija, tad tai tomēr būs lielāka autoritāte nekā LR Satvermei. Tādejādi, līguma ratifikācija Saeimā ir pretrunā ar LR Satversmi, liedzot demokrātiskā valstī tautai iespēju izteikt savu viedokli par šo tik svarīgo dokumentu. Eiroskeptiķu interneta mājas lapās bieži sastopamas „jaunās” ES salīdzinājums ar Padomju Savienību, salīdzinot sarkanā karoga nomaiņu ar zilo, un paklausīga komunisma nomaiņu ar paklausīgu demokrātiju.
Analizējot līgumu, atrodamas arī neskaitāmas iezīmes, kas ES padarīs līdzīgu federālai lielvalstij (kāda ir ASV). Piemēram – ES priekšsēdētāja (prezidenta) postenis, ES ārlietu ministra postenis, paplašināts EP pilnvaru lauks un Eiropas Savienības jaunais – juridiskas personas statuss. Pret šādu varas centralizāciju skaļi izteikušies ne mazums dažādu valstu eiroskeptiķu, uzsverot gan acīmredzamo apdraudējumu katras dalībvalsts suverenitātei, gan nenovēršamu lēmējvaras institūciju atsvešinātību un nepieejamību tautai.
Kā jau iepriekš minēts, plānots, ka 2014. gadu spēkā stāsies dubultā balsošanas sistēma - lēmums tiks pieņemts ja to atbalstīs dubultais vairākums – 55% dalībvalstu (šobrīd - 15 valstis) un 65% šo valstu iedzīvotāju. Tomēr, kā uzsver Normunds Grostiņš, organizācijas Eiroskeptiķi priekšsēdētājs, tas nozīmē tikai to, ka lielāka ietekme būs lielajām, iedzīvotāju bagātajām valstīm, kuras turpmāk arī diktēs spēles noteikumus. Sekojot loģikas ķēdītei, pat ja puse (1 miljons) Latvijas iedzīvotāju saliedēsies, izmantos pilsoņu iniciatīvas iespēju un ierosinās tiesību akta projekta izstrādi, ja lielajām dalībvalstīm tas nebūs izdevīgi, balstoties uz dubultā vairākuma balsošanas sistēmu, nekādi likuma grozījumi iedzīvotāju interesēs praktiski nebūs iespējami.
Arī tas, ka dalībvalstis vairs nebūs pārstāvētas ar vienu eiro komisāru katra, bet gan no 2014. gada komisāru skaits, balstoties uz līdzvērtīgu rotācijas principu, būs divas trešdaļas no komisāru skaita (18 komisāri 27 valstu ES), Latvijai būtu jāuzskata kā būtisks zaudējums nacionālo interešu pārstāvniecības jomā. Proti, pat ja trešdaļa nacionālo parlamentu, kuri konkrētajā brīdi Komisijā nav pārstāvēti ar komisāru, noraida Komisijas priekšlikumu, Eiropas Komisijai tas jāpārskata vēlreiz, bet nav no tā jāatsakās pilnībā. Kā secina N.Grostiņš, tā ir visai vāja kompensācija, ņemot vērā faktu, ka Briseles kompetencē tiks nodotas 68 jaunas lemšanas jomas.
Visbeidzot, Eiroskeptiķi aicna aizdomāties par vēl divām lietām. Pirmkārt, par katras valsts nacionālo biznesa vidi, lauksaimniecību, zivrūpniecību un citām, kas nu vēl spēcīgāk būs pakļautas lēmumiem Briselē. Otrkārt, par morāli un ētiku, jo Eiropas ekonomiskā pieņemšanās spēkā lielākoties būs uz mazattīstīto valstu iedzīvotāju ekspluatācijas rēķina, kur lielās Eiropas firmas turpinās izmantot gan noieta tirgus, tādejādi traucējot šo valstu dabīgu attīstību, gan izmantos tur pieejamos dabas resursus.
Vērtējot globālā kontekstā, Lisabonas līgums Latvijai būs ieguvums, jo garantēs demokrātiju un ārpolitisko aizsardzību. Tomēr, ja vietējie politiķi nepratīs izmantot visas līgumā tiem paredzētās iesaistīšanās iespējas un nekvalitatīvi pozicionēs valsts nacionālās intereses, bet mediju publisko diskusiju telpā trūks kvalitatīva notikumu atspoguļojuma par Eiropā notiekošo, Eiropas Savienība ne tik tālā nākotnē draud pārvērsties ja ne par Superlielvalsti, tad par Savienību gan, zaudējot lielu daļu nacionālās identitātes.
