Gan ministrs, gan Ārlietu ministrijas vadošā amatpersona ES jautājumos, vieniem vai citādiem vārdiem saka, ka Eiropa no mums to gaida. Vai to gaida Latvijas sabiedrība – par to nerunā. Neskatoties uz to, ka ne tikai vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” telefonaptaujas dalībnieki, bet arī plašāka sabiedrības daļa, pēc citu valstu piemēra, varētu gribēt referendumu. Neskatoties uz to, ka pusotru gadu pēc iestāšanās referenduma, ar ko it kā apstiprināta arī topošā konstitūcija, viedoklis varētu būt mainījies. Neskatoties uz to, ka sabiedrības informēšana par konstitūciju pēc aizrobežu referendumiem būtu nepieciešama no jauna, un daudz vairāk. Jo, ja arī pamatots ir vērtējums par mazo interesi par šo tēmu, tagad interese varētu būt augusi. Kaut arī sabiedrības aktivitāti sliktā nozīmē raksturo tas, ka eiroskeptiskās organizācijas ir visnotaļ nepārliecinošas, un citas organizētu sabiedrības aktivitāšu nav.

Par Abreni runājot, tautas intereses tiek piesauktas daudz un dikti. Tikai nav skaidra plāna, ko darīt un kā lemt. Par konstitūciju iznāk vēl sliktāk – par tautas interesēm faktiski tiek lemts no pozīcijām „mēs par jums labāk zinām”, par frančiem tiek spriests tikai no nosodošām pozīcijām ar kritiku par kreisumu un brīva tirgus ierobežošanu, nevis, piemēram, par ES paplašināšanas neskaidrību, taču nav plāna, kā tā saucamā vienotā Eiropa var izkļūt no viedokļu dažādības problemas konstitūcijas jautājumā.

Vakar LTV studijā, runājot par ES un Latvijas interesēm tajā, gana daudz tika pieminētas sabiedrības intereses. Tas, vai sabiedrības interesēs ir ratificēt konstitūciju jau šodien, ir visnotaļ diskutabli, saistībā ar gan šeit minētiem, gan nepieminētiem argumentiem. Arī lēmumu pieņemšanas atlātums ir starp sabiedrības interesēm - to mēdz daudzināt kā demokrātija stūrakmeni. Tomēr vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” atklājās situācija, kas arī šīs sabiedrības intereses liek apšaubīt. Pat eirooptimistikās „Eiropas kustības Latvijā” vadītajs ir skeptisks par Latvijas stratēģijas veidošanu un realizēšanu Eiropas Savienībā. Ilgtermiņa Nacionālās attīstības plāns tiek solīts, un tas būtu atsevišķu diskusiju un rakstu vērts, tai skaitā jau minēto sabiedrības interešu ietveršanas, gan Francijas sakarā tik daudz daudzinātās liberālās ideoloģijas kontekstā.

Īstermiņā visaktuālakais ir Latvijas pozīcija par 2007.-2013.gada finanšu perspektīvu un paredzamie Latvijas ieguvumi no ES struktūrfondiem. Ārlietu ministrs vakar paziņoja, ka pirms dažām nedēļām šī Latvijas pozīcija akceptēta valdībā. Dīvaini - nekas par šī tik būtiskā lēmuma saturu līdz šim nebija dzirdēts. Pēc diskusijas atklājās, ka, patiešām, pozīcija ir akceptēta, taču tā pasludināta par konfidenciālu, tātad – valsts noslēpumu. Absurdi spriest par sabiedrības interešu ievērošanu, ja šajā jautājumā sabiedrībai tiek liegta pieeja informācijai par valsts pozīciju, kas var noteikt finansējuma apjomu valsts ekonomikai un tās iedzīvotāju labklājībai pat miljardos. Šī raksta autors aicina ārlietu ministru un valdību atslepenot šo dokumentu.