Zemnieku protesta akcijas plāns Doma laukumā dalīt pienu var kļūt gan par efektīgu problēmu pieteikumu, gan tikai par atrakciju. Atkarīgs gan no pasākuma daudzskaitlīguma un organizētības, gan, galvenokārt, protams, no izvirzāmajām prasībām. Pagaidām zemnieku izteiktās vēlmes ir ļoti plašā spektrā – no konkrētiem dažiem miljoniem līdz retorikai par piena sadārdzinājumu starp kūti un veikala plauktu. Arvien vēl gribētos skaidrākus formulējumus, argumentāciju un prasības, piemēram, vai tiek prasīts ministram iniciēt lietu Eiropas tiesā par subsīdiju sadali, un kā tieši pārdalīt, vai arī tiek prasīts tikai vispārīgāk – risināt šo problēmu. Tas pats ar nepildīto pašmāju likumu par lauksaimniecību un tajā noteikto subsīdiju minimumu 2,5% apmērā no budžeta izdevumiem.

Ministra reakcijas uz zemnieku protestiem liek domāt par labi aprobētiem komunikācijas paņēmieniem – ziņojumi, analīzes, tikšanās, izteikumi vajadzības izteiksmē un tamlīdzīgi. Protams, tiek formulēti arī konkrēti politikas uzstādījumi, piemēram, par ciltsdarba atbalstu vai tiešās piena tirdzniecības apjomu maiņām, bet nu būtu arī nenormāli, ja pat tas nenotiktu. Tomēr tas vēl nenozīmē pilnvērtīgu situācijas novērtējumu un stratēģiskus uzstādījumus. Tas, ka situācijas novērtējums nav pilnvērtīgs, atklājās otrdien valdības sēdē, kurā izskatīja Zemkopības ministrijas informatīvo ziņojumu. Tā saturs acīmredzami bija nepilnvērtīgs, lai izdarītu secinājumus, un to nācās atzīt arī premjeram, uzdodot papilddarbus. Savukārt, attiecībā uz stratēģiju, pirmkārt jau šobrīd ministram Mārtiņam Rozem vajadzētu vērtēt, ciktāl ir bijusi pilnvērtīga un pamatota ministra Mārtiņa Rozes stratēģija piecu gadu ministrēšanas laikā. Gan attiecībā uz atbalstu dažāda izmēra saimniecībām, gan attiecībā uz spēles noteikumiem pārstrādes procesam un eksportam. Un, ja ministrs to nedara, tad protestētājiem būtu jāpalīdz.

Protams, pie problēmām piensaimniecībā vai citās lauksaimniecības nozarēs nevar vainot tikai ministru – paši zemnieki lielākoties bija un ir sīkzemnieki, līdz ar to viņi savās nostājās ir bijuši un arī tagad ir iekšējā konfliktā ar lielākiem fermeriem par efektivitātes kritērijiem. Tomēr politikas nepilnības vai nesabalansētību tas neattaisno. Piemēram, pārstrādātāju interešu lobēšana un kooperācijas atbalsta politekonomiskās nianses vārdos un darbos vakar debatēs bija uzskatāmi raksturotas. Par sadārdzinājumu pārstrādē un tirdzniecībā arī, iespējams, ir pārmērīgs pašapmāns daudzināt Konkurences padomes iesaistīšanos tirgus izpētē, bet būtu jāpārvērtē vēl papildus uzcenojuma kontroles principi. Šķiet, šobrīd pienācis brīdis, kad objektīvi būtu jābūt izslimotām iestāšanās Eiropas Savienībā gan eiforijas, gan bezcerības slimībām, un jāmeklē vidusceļš nozarē, kas neizbēgami ir un paliks stratēģiski svarīga. Jo, pat ja ir pārspīlēti nozares iznīcības draudi, tad tās stabilas attīstības nākotne gan ir miglā tīta. Skaidrs, ka šis ceļš nebūs tik viennozīmīgi ne Eiropas Savienības zvaigžņotā karoga, ne piena vārdā nosauktā zvaigznāja apspīdēts, un būs ar problēmām kā teicienā, kas sakrīt arī ar ilggadīgā ministra uzvārdu. Ja dalām divās – piensaimnieku un politiskās varas pusēs, tad abās atrodamas ieilgušas pēciestāšanās ES pārejas perioda metastāzes. Tie, kas ar tām netiek galā, var tikai samaitāt dzīvi veselajiem, un, atšķirībā no veselības aprūpes, ekonomikā un politikā pašu veselo ziņā ir vai nu slimos ārstēt, vai nu...