"Kas notiek Latvijā?" par radio un TV regulāciju

Jāatzīst gan uzreiz, ka pēdejās nedēļās izskanējušie TV un radio vadītāju vienotie protesti par Saeimas vairākuma plāniem pastiprināt likuma liegumus vardarbības atspoguļojumam, kā arī par jauno nozares likumprojektu neizskatīšanu, ir krietni nervozāki, mazāk konstruktīvi un vājāk motivēti kā savulaik ārstu izvirzītās prasības. Piesaucot tādus piemērus kā vardarbība „Toma un Džerija” multenēs, politiķu ierosinājumi tiek kariķēti, faktiski apejot tēmu par gana lielas sabiedrības daļas neapmierinātību un neapspriežot, piemēram, variantus par attiecīgu filmu kategoriju noteikšanu ar neatbilstību dažādām vecuma grupām un rādīšanas liegumu dažādos raidlaikos. Nacionālā kino centra un Nacionālās radio un televīzijas padomes paspārnē it kā šāds dalījums top, tomēr tas būtu varējis notikt jau krietni ātrāk.

Valsts jeb sabiedriskie mediji turpina uzturēt prasību par finansējuma palielinājumu, tomēr gaužām maz pauž argumentāciju, ja vispār tāda pietiekami ir, ciktāl šis finansējums nepieciešams cilvēkiem, tehnikai un vēl kam citam, un kā tas var mainīt to galarezultātu, ko saņem skatītājs un klausītājs.

Arī mediju vienotība, šķiet, ir krietni trauslāka nekā savulaik dakteriem – sākot no reklāmas tirgus pārdales starp komerciālajiem un sabiedriskajiem kanāliem, līdz principiem saistībā ar politisko neatkarību, kas jau redzēta ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Tomēr tas viss nemazina politiķu atbildību – mediju saimniecība ir aizlasta tikpat ilgā krīzē kā veselības aprūpe, dažadu līmeņu izglītības, zinātne un tamlīdzīgi. Rezultātā dažs „izsit” savu stāvokli un iespējas, un var strādāt labāk, cits nevar, citur viss lielākoties notiek „pa melno”, bet kopumā pamata kvalitātes attīstībai nav. Gadiem ilgi nav novērsts nacionālās padomes duālais statuss starp visas nozares regulēšanu un sabiedriskā medija pārvaldīšanu, nav atbildēti jautājumi par dažādiem ilgtermiņa darba principiem. Un arī šobrīd gaužām caurspīdīga šķiet žonglēšana ar vārdiem par prioritātes statusu medijiem valsts budžetā, kamēr Saeimā tās pašas partijas nevar vienoties kad un kādu likumprojektu šo tēmu izskatīt, nemaz nerunājot par neorientēšanos šajā nozarē.

Paradokss šajā lietā ir tas, ka abpus lielajai plaisai dzīvojošā vara un tauta, vai vismaz jūtama tās daļa, par mediju tēmu dažreiz ir vienota – sak, tie jau tie bezatbildīgie un nekompetentie, vai kā tamlīdzīgi. Būtu slikti, ja aiz šī „dūmu aizsega” aizmirstos jautājums – ciktāl un kādiem politiķiem ir vajadzība un griba (vai tās nav!) pēc patiešām spēcīgiem medijiem. Ja varēs dominēt daudzos līmeņos, no „Delfu” līdz politiķu komentāriem skanošais nīgrums, ka nav ko te pārcensties ar mediju darba nodrošināšanu, tad arī ilgtetermiņā var sagaidīt sajaukumu starp labu un mazkopetenetu, nomāktu un paviršu mediju darbu. Ar lielu lēta importa īpatsvaru. Ārsti varbūt var gan pārejot uz komercializāciju, gan regulāri stīvējoties ar varu, realizēt savas prasības, saglabājot pakalpojuma kvalitāti un nodrošinot savas nozares problēmu risinājumus. Žurnālistikā un medijos komercializācija un cieša sasaiste ar varu pēc definīcijas ir drauds kvalitātei. Bet, ja ir runa par valsti, sabiedrību un vārda brīvību, nekas labs mūsu garīgajai veselībai no tā nav gaidāms.