No formas viedokļa, Godmaņa stils, neapšaubāmi, būtiski atšķiras no Aigara Kalvīša stila valdības vadīšanā. Visu būtisko jautājumu detaļu pārzināšana vairo pieļāvumu, ka premjers saprot, kas notiek, kas varētu būt par pamatu problēmas risināt. Tomēr praksē ir gan daži skaļi un, cerams, būtiski lēmumi, piemēram, par Konkurences likuma grozījumiem, gan šaubīgi lēmumi vai vēl neatrisināti pretrunīgi jautājumi – par novadu reformu, par Nacionālās bibliotēkas būvi, par „Lattelecom”. Uz šo piemēru fona premjeram ir liels risks no komunikatora, par kādu viņš acīmredzami kļuvis visas valdības vārdā, pārvērsties tikai par vadošo komentētāju. Bez valdības vadītāja un koalīcijas līdera rezultativitātes vienota kursa personificēšanā un pārliecinošā argumentēšanā. Iespējams, tieši tas bija viens no galvenajiem iemesliem vairākumam „Kas notiek Latvijā?” telefonaptaujā vērtēt, ka pēc valdību maiņas būtiski nekas nav mainījies.
Valdības 100 dienu plāns nebija diez ko būtiskiem lēmumiem pārbagāts, līdz ar to, pagaidām skats uz valdību ir, tā teikt, gaidīšanas svētki. Taču ar pieaugošu prasīgumu, jo nu jau ir pamats vērtēt, kurās jomās ir vai nav konsekventa virzība.

Diemžēl Valsts prezidents Valdis Zatlers, Godmaņa nominētājs un jautājumu uzstādītājs premjera amata kandidātiem pērnā gada novembrī, no vērtētāja un uzdevumu atgādinātāja galvenokārt ir pārvērties par premjera aizstāvi. Zatlers kritizē vien valdības ministrus par komunikāciju trūkumu, bet pārējos virzienos ir neitrāls vai atbalstošs, turklāt, aizmirstot paša prasīgos kritiskos uzstādījumus pirms dažiem mēnešiem – par reformām un rezultativitāti izglītības un veselības sfērās, par enerģētisko neatkarību, par priekšvēlēšanu aģitāciju, un tā joprojām. Prezidents uzskatāmi pat nemēģina svērt un salīdzināt, vai valdošās koalīcijas un opozīcijas – gan parlamentārās gan ārpusparlamenta, iebildes nav pamatotākas kā premjera un valdības pozīcija.

Uz šī fona, kombinācijā ar potenciālajiem referendumiem, iespējams, Latvijas sabiedriski politiskajās norisēs tuvojas nākamais uzticības krīzes vilnis. Ko neizbēgami pastiprinās ekonomikas lejupslīde vienlaikus ar nerimstošo inflāciju. Nākamās 100 dienās Godmaņa vadītajai valdībai un valdošajai koalīcijai ir pārbaudes laiks, kurā daudzu lēmumu pieņemšanu atlikt vairs nav pamata – gan par valsts budžeta revidēšanu ieņēmumu samazinājuma dēļ, gan īstermiņa un ilgtermiņa nodokļu politiku, gan pensiju sistēmas reformēšanu, gan jau minēto teritoriālo reformu, izglītības un veselības nozaru nākotni, ilgtermiņa virzību enerģētikā. Gan Godmaņa atbalstītājiem, gan oponentiem galvenais pienākums šajā laikā būtu nevis skatīties un gaidīt, bet prasīt atbildes un piedāvāt alternatīvas, tādējādi vērtējot, vai uzticībai ir pamats un vai komunikācija notiek tikai formas maiņas pēc vai pēc būtības.