Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers vakar apsveica Vladimira Putina pēcteci, uzsverot, ka „pēdējo gadu laikā kopīgiem spēkiem ir izdevies uzlabot noskaņu Latvijas un Krievijas attiecībās”, piebilstot, ka tās „jāturpina veidot konstruktīvi, balstoties uz savstarpēju sapratni un abpusēju izdevīgumu”. Iespējams, ka tas ir neizbēgami – paust mūsu valsts nostāju tik korekti sausā stilā. Tomēr ir un paliek jautājums, vai tas ir tikai aprēķins vai jau uzskats, ka Latvijai nevajadzētu būt starp tiem, kas jaunam kaimiņvalsts vadītājam norāda gan uz problēmām ar demokrātiju, tai skaitā viņa ievēlēšanā, gan stingrāk dot mājienus, par novēršamām problēmām starpvalstu attiecībās. Protams, bez plašas konkrētības, kas neatbilst apsveikuma žanram, bet tomēr. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievijas starptautiski pausto retorikas noskaņu par tautiešiem un nepilsoņu tiesībām Latvijā nez vai var vērtēt kā labu. Vakar televīzijas studijā Ārlietu ministrijas pārstāvis bija mazliet kritiskāks nekā Valsts prezidenta padomnieks, tomēr oficiālos ārlietu resora paziņojumos šādu nostāju nemana.

Aigara Kalvīša vadītās valdības un koalīcijas galveno notikumu attiecībās ar Krieviju – robežlīguma parakstīšanu – pavadīja komentāri par potenciālajām Latvijas interesēm. Patiešām, starpvaldību komisiju darbs ir atsācies, tomēr par būtiskiem starpvalstu līgumiem vēl arvien nav atrasta sapratne. Īpašas uzmanības vērta, protams, ir politiski visaktuālākās – enerģētikas nozares nākotne. Zīmīgi, ka ekspremjers vakar atzina šo sfēru kā valsts drošības riska zonu, līdz ar visnotaļ smalko izteikumu specdienestu kontekstā, ka Krievijai ir „augsts potenciāls uz visādām izdarībām”. Jāatzīmē, ka par gāzes elektrostacijas būves versiju Latvijā šobrīd, gaidot valdības lēmumu, pienāktos ļoti nopietni vērtējumi un diskusijas, jo pašreizējo ekonomikas resora analīzi kontekstā ar vakar debatēs pieminēto energoefektivitāti un atjaunojamo resursu potenciālu nez vai varētu nosaukt par pilnvērtīgu.

Starpvalstu lietišķās sadarbības padomes vadītāja Vasilija Meļņika vakar izteiktais uzstādījums par Somijas piemēru ar Krievijas lielāku īpatsvaru valsts ekonomikā arī būtu plašas apspriešanas vērts. Turklāt, atsevišķi būtu jārunā par sektoriem – tranzītu , finansēm, enerģētiku, tirdzniecību un tamlīdzīgi. Gan Baltijas valstu konkurences, gan Latvijas ekonomikas struktūras potenciāla kontekstā. Sākot no brīviem resursiem ostās, beidzot ar vērtējumu, ciktāl pašreizējais Krievijas 10%  lielais īpatsvars Latvijas eksportā ir liels vai mazs. Iespējams, ka vienas nozares ir vērtējamas kā perspektīvas un atbalstāmas, bet citas – kā mazāk aktuālas.

Visbeidzot, kamēr Latvijas valdības pilnvarota jau pāris gadus strādā okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisija, par pašu okupācijas atzīšanas un novērtēšanas tēmu vēl arvien Latvijas politiķu, turklāt, ne tikai opozicionāro, bet arī pozīcijas partneru viedokļi atšķiras. Tai skaitā vairāk vai mazāk iebilstot vai neiebilstot Krievijas vēstnieku pozīcijai, ka jābeidz runāt par pagātni, jārunā par nākotni. Par pareizo atbildes variantu var bezgalīgi strīdēties, taču būtu labi, ja būtu arī iespējami konsekventa politika. Pretējā gadījumā nekonsekvence par šo tēmu nerada nekādu labo noskaņu un skaidrību par to, kāds tad īsti ir, Zatlera vārdiem runājot, Latvijas sapratne un izdevīguma redzējums. Īpaši jau, šogad sagaidot valsts pirmā personas vizīti uz Kremli.