Prezidenta prasības tika publiskotas aptuveni diennakti pēc Valda Zatlera un viņa padomnieku tikšanās ar pārdesmit Latvijas mediju vadītājiem un žurnālistiem, no kuriem aktīvākie sarunas dalībnieki vakar bija aicināti uz debatēm „Kas notiek Latvijā?” studijā. Protams, nevar precīzi izmērīt, ciktāl šo prasību tapšanu vai sasteigtību ietekmēja tieši minētā tikšanās, tomēr vairāku tajā pārrunāto jautājumu iekļaušana liek domāt, ka ietekmēja. Tai pat laikā vairākas tēmas, kas tika pārrunātas, kā jau TV studijā tika atklāts, prezidenta prasībās nav minētas.

Prezidenta jautājumu liste sākas ar ekonomikas bloku – par inflāciju, migrāciju, enerģētiku un tautsaimniecību. Seko sadaļa par sabiedrības uzticību, kas ietver tikai trīs apakšpunktus – partiju finansēšanas, priekšvēlēšanu aģitācija un augstāko amatpersonu izvēles procedūra. Trešā daļa ir par valsts garantētiem pakalpojumiem – par veselību izglītību, un teritoriālo reformu. Ceturtā – par premjera personiskajām īpašībām, ar visnotaļ plaši interpretējamiem kritērijiem par spēju izvēlēties profesionālus ministrus, saliedēt komandu un ar līdzšinējo darbu pierādīt atbildīgumu un spēju rīkoties atbilstoši valsts interesēm. Tai pat laikā pēdējā gada laikā publiskās iebildes par politiskiem lēmumiem šobrīd Latvijā ir rezultējušās ar pretenzijām par tiesiskuma apdraudējumu un politikas godīgumu, kas ietver ne tikai šīs lietas. Taču prezidenta jautājumos nekas nav teikts ne par korupciju vispār, ne KNAB konkrēti, ne par partiju tā saucamo pašattīrīšanos un morāles standartiem, kas varētu būt viens no būtiskākajiem aspektiem uzticības atjaunošanai. Galu galā, pat vispār nav uzstādīta prasība par aizvadīto kļūdu izvērtējumu un atzīšanu, kas, spriežot arī pēc vakarvakara debatēm un politiķu izteikumiem, ir viens no strīdus jautājumiem un līdzšinējo demisionējošo koalīciju cementējošiem faktoriem.

Visbeidzot, lai gan jautājumu ievadā prezidenta paziņojumā pasludināta iecere „noteikt kritērijus, kuri būtu skaidri izmērāmi un sabiedrībai saprotami”, it nemaz nav skaidrs, kā pats prezidents, saņemot atbildes uz šiem jautājumiem un to publisko novērtējumu gan debatēs Saeimā, gan medijos, mērīs šīs atbildes vai kā citādi vērtēs, izvēloties nominējamo premjeru. Vai arī, kas ne mazāk būtiski, noraidīs izvirzīto vai pat jebkuru no izvirzītajam kandidātiem un oficiāli viņu nenominēs. Protams, šajā kontekstā aktuāls un arī pagaidām neskaidrs ir jautājums par paredzamo iespējamo nominantu kandidātu skaitu un to, vai tie būtu vēl tikai partijas vai jau koalīcijas kandidāti. Ja prezidenta uzstādījums ir vairāku kandidātu atklāta konkurence, kā tas vakar pirms raidījuma izskanēja no viņa padomniekiem, tad tas apliecina aicinājumu veidot atklātu konkurenci arī pašreizējās koalīcijas iekšienē, likvidējot pašreizējo polarizāciju – koalīcija un „Jaunais laiks”. Taču skaidri tas šobrīd nav pateikts. Līdz ar to vēl arvien ir pamats versijai, ka visa šī epopeja ar jautājumiem un publiskām debatēm ap premjeru ir tikai fikcija, līdzīgi kā bija ar vairāku prezidenta kandidātu publiskošanu paralēli zoodārza sarunām, kur īstais kandidāts jau ir zināms.

Visbeidzot, lai būtu viens, divi vai vairāki kandidāti, nav skaidra prezidenta atbilde, pie kādiem apstākļiem un vai vispār viņam ir kāda „sarkanā līnija”, pie kuras viņš nekvalitatīva partiju un valdības darba rezultātā – vai nu atbildot uz šiem jautājumiem, vai nu realizējot atbildes dzīvē – varētu atgriezties pie „plāna B”, par ko runā sabiedrībā saistībā ar politikas kvalitāti un uzticību – pie ārkārtas vēlēšanām.

Šie visi ir jautājumi, ko Valsts prezidents nevar tikai uzdot partijām, premjera kandidātam, sabiedrībai vai medijiem. Viņi visi var izteikt savas versijas, taču uz šiem jautājumiem prezidentam jāatbild pašam.


Video: "Kas notiek Latvijā?", 21.11.2007.

Valsts prezidenta prasības Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām