Viena versija, protams, ir tāda, ka Zatlers vispār nesaprata, ko viņš gribēja pateikt. Vai nu tāpēc, ka pašam pietrūkst ja ne cilvēciskās, tad politiskās gudrības, vai arī tāpēc, ka pozīcijas nav saskaņotas ar krusttēviem no zoodārza. Taču būtu vienpusēji pieņemt tikai šādu versiju un, abstrahējoties no šaubām par paša uzteikto mugurkaulu vai neatkarību, neizvērtēt citas.

Otra versija varētu būt tāda, ka Zatlers labi saprot, kas rakstīts Satversmes 48.pantā – „Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu. Pēc tam izdarāma tautas nobalsošana”. Taču prezidents, pats vai padomnieku ievirzīts, tomēr pieturas pie pozīcijas, kuras pamatotību arī nevar noliegt, ka parlamenta atlaišanai vajag pienācīgu argumentu, kāda šobrīd nav – vai nu saistībā ar pietiekami lielu vēlētāju protestu, vai arī saistībā ar Saeimas lēmumiem.

Var teikt, ka pēc sestdienas mītiņa Doma laukumā šāds vērtējums ir zaimojošs, jo atbalstītāju bija neskaitāmi vairāk nekā klātesošo. Tomēr, pirmkārt, gan 18.oktobra mītiņš pie Saeimas, gan 3.novembra mītiņš Doma laukumā, lai arī daudzskaitlīgākie daudzu gadu garumā un morāli ļoti iespaidīgi, ietvēra nelielu daļu no Saeimu ievēlējušajiem. Savukārt nav nekāda pārliecinoša pamatojuma, ka klāt nebijušie atbalsta tieši skaļāk izskanējušo lozungu – atlaist Saeimu.

Ir, protams, socioloģiskās aptaujas. Bet tie tomēr ir tikai ap tūkstoti respondentu. Līdz ar to, iespējams, neapejams Saeimas atlaišanas pamatojums Valsts prezidentam varētu būt vienīgi konkrēts, pietiekami daudzu cilvēku personisks aicinājums atlaist parlamentu. Tiesa gan, strīdīga šai aspektā - galvenokārt piedāvāto Satversmes grozījumu dēļ - ir arodbiedrību iniciētā parakstu vākšana. Taču, ja tā sasniegs tautas nobalsošanai nepieciešamo parakstu skaitu, tas var būt nopietns arguments. Tiesa gan, arī tad prezidents var nereaģēt, bet tikai virzīt likumprojektu izskatīšanai potenciāli atlaižamajā parlamentā, kas nozīmētu potenciāli divus referendumus un ļoti ilgstošu iekšpolitisko nestabilitāti.

Tikmēr par pēdējā laika Saeimas lēmumiem nav ko pārmest tik ļoti, lai to saistītu ar Saeimas atlaišanu, - Loskutovs nav atbrīvots, Rimšēvičs ievēlēts, kliedzoši apšaubāmu likumu nav, jo skandalozie drošības likumi bija vēl Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Savukārt valsts budžets, lai cik nepilnīgi sagatavots valdībā, arī nav tāds, par ko atlaist parlamentu.

Vienīgais tiešām būtiskais Saeimas turpmākas darbības apšaubīšanas arguments ir tās dotais uzticības mandāts pašreizējai valdībai, tās nepienācīga nomaiņa un nespēja izveidot ko labāku vai pat vispār neko.

To, ko var vai nevar Zatlers viens, vismaz attiecībā uz valdību labi raksturo reakcija pēc viņa paziņojuma trešdien, ka valdībai pēc budžeta pieņemšanas godprātīgi jāatkāpjas. Reakcijas no politiķiem faktiski nebija. Ja pieņemam, ka Kalvīša valdībai tomēr dienas ir skaitītas, par tās turpinājumu jeb tiem pašiem vēžiem citā kulītē varētu kļūt šīs pašas koalīcijas kodols ar citu premjeru. Ja ir sagaidāmas vai varbūt jau notiek esošās koalīcijas politiķu prasības, kurš Zatleram jānominē kā premjera kandidāts, vai pat prezidents pats uzskata, ka tas ir pieņemams variants, tad prezidenta rīcība saskaņā ar to, kas „rakstīts Satversmē”, var izrādīties līdzdalība vēl vienā dekorācijas maiņā – tādā, kāda notika pēc „Jūrmalgeitas”. Tai pat laikā Zatlers Doma laukumā arī varēja pateikt – ja šī Saeima neizveido ne tikai citu, bet pēc būtības citādu valdību ar jauniem, potenciāli spēcīgākiem dalībniekiem, skaidrākiem principiem un kvalitatīvāku programmu, tad ir pamats šīs Saeimas atlaišanai.

Šajā kontekstā gan notikumu attīstība ļoti atkarīga arī no pašreizējās opozīcijas – vai tā ir gatava kādām citām alternatīvām koalīcijām šī sasaukuma laikā, vai arī dominē prasība par ārkārtas vēlēšanām. Jaunu vēlēšanu gadījumā gan var iznākt, ka līdz tām strādā līdzšinējā valdība...

Visbeidzot jāatgādina, ka Saeimas atlaišanas shēmā ir vēl viens āķis, ko nevar nesaistīt ar prezidenta neizlēmību – ja vairākums viņa ierosinājumu atlaist Saeimu neatbalsta, tad atlaists ir pats prezidents.

Latvijas Republikas Satversme

Satversmes grozījumu redakcija, par ko aicina parakstīties arodbiedrības