Ne tikai 3.novembra mītiņā, bet arī 18.oktobra protestā pie Saeimas saukļi par parlamenta atlaišanu bija ne mazāk skaļi kā organizētāju pieteiktie lozungi – protests pret valdības lēmumu par Loskutovu, aicinājumi par tiesisku valsti un godīgu politiku. Kas būtiski un ko nevar noliegt – arī ārvalstu mediju atreferējumos akcentēta ziņa, ka tauta Doma laukumā prasījusi parlamenta atlaišanu.

Daudzi šos divus masu pasākumus jau dēvē par „Lietussargu revolūciju”. Tieši šī nosaukuma dēļ tie vēl pastiprina versiju par ārkārtas varas maiņu. Tai pat laikā, ja lietišķi lasām tā saucamo Doma laukuma aicinājumu, tur nav nekā ārkārtēja – nosodījums tam, kas notiek pie tējas tases un zoodārzā, ar oligarhiem partijās, un vajadzības izteiksmē formulētas četras tēzes – par tiesu sistēmas attīrīšanos un neatkarību, partiju iekšējo demokrātiju un to, ka „amatpersonām jāiesaista sabiedrība lēmumu pieņemšanā”.

Ne vārda par to, ka kāds politiķis neatgriezeniski zaudējis uzticību un jānāk citiem. Pat ne vārda par to, vai jāmainās valdībai un kādai tai jābūt. Tikai par to, ka jāapzinās, ka „mēs varam ietekmēt Saeimas un valdības lēmumus”.

No vienas puses, šāds mērens teksts apliecina, ka „aiz tā visa” nestāv politiski manipulatori, kuri par to tik vien domā, kā pārdalīt varu visos varas līmeņos. No otras puses, ir pamats mazliet ķecerīgi jautāt – vai rezolūcija atspoguļo to, ko prasa tauta? Iespējams, ka protestu rīkotāji vai vismaz viņu vairākums arī paši ir piesardzīgi par to, kam jānotiek tālāk. Taču tieši šobrīd „Lietussargu revolūcijas” rezultāti kļūst arvien vairāk atkarīgi ne tikai no tiem, kuri protestē un pret kuriem protestē,  bet arī no tiem, kuri šos protestus organizē. Jo cīņa par ietekmi uz sabiedrisko domu tik tikko vēl tikai sākas.

Tautas sapulces rezolūcija - Doma laukuma aicinājums