Lai kā var strīdēties par ēnu ekonomikas aprēķiniem pēc dažādām metodēm, vakar prezentēto pētījumu ieskaitot, nez vai būtu vairs jēga šaubīties, ka Latvijas rezultāti ir starp sliktākajiem reģionā un visā Eiropā kopumā. Tātad, problēma, ko risināt, ir. Problēmu nebūtu grūti ieraudzīt arī, piemēram, salīdzinot valstī legāli izmaksāto algu summas ar patēriņu veikalos un dažādos plaši izmantotos pakalpojumos. Vai salīdzinot reģistrēto un arī faktiski braucošo automašīnu skaitu ar oficiāli ievestās degvielas apjomiem.

Nu jau gandrīz gadu mums valstī ir ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Nereti saistībā ar to tiek lietots arī formulējums – cīņa pret ēnu ekonomiku. Apkarošana un cīņa – tie ir gana agresīvi, ambiciozi un enerģijas pilni vārdi. Plānā gan šāda noskaņa manāma krietni mazāk. Pie jau padarītiem darbiem pieskaitīta pat neapliekamā minimuma pacelšana no 35 līdz 45 latiem, Finanšu ministrijas (FM) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) mājas lapu papildinājumi, noorganizētas starpresoru diskusijas, sanāksmes un vienošanās, un tamlīdzīgi, kā arī vairāku normatīvo aktu vai to grozījumu izstrāde.
Tai pat laikā finanšu ministrs atzīst, ka nevar īsti uzskatāmi izmērīt, vai ēnu ekonomikas apkarošanas plāns dod vispār savulaik solītos papildus ieņēmumus valsts budžetā. Protams, nodokļi pildās saskaņā ar pieticīgajiem pēckrīzes plāniem, taču to nekādi nevar nosaukt par būtisku lēcienu, panākot būtiski lielāku nodokļu nomaksu kādos no „pelēcīgajiem” ekonomikas segmentiem. Vai arī panākot nodokļu pieaugumu nozarēs, kur samazināta „melnā” jeb kriminālā daļa.

Kā vienu no jauniem un perspektīviem līdzekļiem cīņā pret tā sauktajām aplokšņu algām un citām nodokļu nemaksām pērn pasludināja un arī šogad turpināja daudzināt VID vienošanās jeb līgumus ar dažādu nozaru asociācijām.
Nu publiskoti pirmie rezultāti, ka pēc asociāciju sniegtās informācijas veiktas 17 tematiskās pārbaudes, no kurām 13 konstatēti pārkāpumi, veikti divi nodokļu auditi, kuros papildus aprēķināti 191,2 tūkstoši latu, un uzsākti vai tuvākajā laikā tiks uzsākti 12 nodokļu auditi. VID ģenerāldirektore šos rezultātus vērtē kā labus, kamēr, protams, ir acīmredzami, ka šādi rezultāti ļoti, ļoti minimāli, ja vispār, liecina par izmaiņām līdzšinējā situācijā. Tomēr, reālistiski skatoties, nekādus brīnumainus panākumus no šādām aktivitātēm arī nevarēja sagaidīt. Cita lieta – vai ir citi, alternatīvi līdzekļi?

Būtu gana liels pamats dramatizēt un „kārt pie lielā zvana” VID vadītājas vakar atzīto, ka iepretim pusotram tūkstotim auditu, ko dienests veic gada laikā, jaunizveidotās riska analīzes sistēmas uzrāda, ka riska subjekti, attiecībā uz kuriem auditus vajadzētu, ir vairāk nekā 10 (!) reizes vairāk. Turklāt jāņem vērā – ja no auditos uzrēķināto maksājumu apjoma iekasē vien 10% jeb pārdesmit miljonus gadā, tad var arī teikt, ka Latvijas valstī funkcionē nevis nodokļu administrēšana, kurā sabalansēti stimuli un sankcijas jeb folklorizētie burkāns un pātaga, bet gan nodokļu brīvprātīga maksāšana vien izvēles kārtībā.
Protams, vēl jau ir otrs, smagākais pātagas paveids – kriminālsodi. Taču diez ko nepārliecina daži skaitļi, piemēram, Ģenerālprokuratūras uzskaite, ka tās pārraudzībā pērn no 602 Finanšu policijas uzsāktajiem kriminālprocesiem 116 bijuši par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, bet Muitas kriminālpārvalde pērn par tās kompetencē esošajiem jautājumiem uzsākusi 329 kriminālprocesus. Turklāt, kā zināms, dažādās likumsargu struktūrās ar katru soli – apsūdzība, tiesa, cietums – šie skaitļi kļūst arvien mazāki, un par lielām organizētām naudas atmazgātāju vai kontrabandistu grupām dzird, paziņojot par to atmaskošanu, bet ne notiesāšanu. Statistika, protams, nav absolūtā patiesība, tomēr citu publisku atskaites punktu, kas liecināto par pretējo, arī trūkst.

Protams, viena pagale nedeg un dots devējam atdodas. Kardinālas izmaiņas ir neiespējamā misija, kamēr privātais sektors vispārīgās frāzes runās, ka valsts necīnās ar cēloņiem un ka ir jāmaina attieksme, bet paši, zinot, kas notiek nelegālajā daļā, nelīdzēs to mazināt un faktiski piesegs. Kamēr valsts dienestos atalgojumi būs nekonkurētspējīgi un nemotivējoši, bet reorganizācijās centrālais jautājums būs par to, kurš kādu ietekmi kur iegūs, nevis kā vairot efektivitāti. Kamēr mazo blēžu sodīšana uzlabos statistiku, bet lielie būs politiskās korupcijas sastāvdaļa. Uz šī fona jaunie projekti par fizisko personu sākumdeklarēšanos un nodokļu parādu amnestiju, protams, nav tās sliktākās idejas, tomēr arī tās no efekta var pārvērsties par defektu, ja tos ieviesīs un kontrolēs tā pati sistēma, kuras klātbūtnē ēnu ekonomika plaukst un zeļ.

Ministrs un viņa vadītais resors sola, ka ēnu ekonomikas apkarošanas plānu turpināšot papildināt, sadarbošoties ar uzņēmējiem un tamlīdzīgi. Tas, protams, labi. Taču ja tā nekļūs par prioritāti ar līdzšinējo mērķu un līdzekļu pārskatīšanu, bet tā arī paliks puscīņa ar puspatiesībām starp publiski deklarēto un faktiski notiekošo, taču publiski noklusēto, tad ēnu ekonomika varbūt arī mazināsies un transformēsies līdz ar valsts atkopšanos no krīzes, tomēr arvien paliks kā augonis, kas vēlreiz liks vairāk konsolidēties godīgajiem un ilgi neļaus Latvijai izkļūt no Eiropas autsaidera statusa. Arī ar ideālāko prezidentu un latviskāko Latviju.