Saskaņieša Jura Silova lēmumu nolikt Saeimas deputāta mandātu pēc tam, kad raidījums „Nekā personīga” nacionālā mērogā iztirzāja viņa kriminālapsūdzību krāpšanā, no vienas puses, protams, ir pamats vērtēt atzinīgi. Tomēr, no otras puses, nekā pozitīva nav faktā, ka uz Latvijas Republikas parlamentu kandidē cilvēks, kurš ir apsūdzēts gana nopietnā noziegumā, taču sabiedrība par to nezina, ne no oficiālās deklarācijas, ne citiem avotiem.
Ne atbildības „latiņas paaugstinātājus” no „Saskaņas centra”, ne citu partiju politiķus vismaz pagaidām nedzird rosinām šādu situāciju novērst, likumā paredzot plašāku informācijas apjomu.
Citastarp, vismaz apspriešanas vērts būtu arī jautājums par administratīvajiem sodiem – tādā gadījumā kā slēpts pārkāpums jau „post factum” nebūtu jātirzā arī Lolitas Čigānes „lakatiņu lieta”.
It kā no „citas operas”, taču par to pašu atklātību un informācijas pilnvērtīgumu ir runa arī Valērija Kravcova un citu latviski slikti protošo deputātu kontekstā – savulaik, arī KNL debatēs, bija runa, ka valodas prasmes pašvērtējumu likumā varētu aizstāt ar citu parametru. Taču arī par šo tēmu nemana ierosinājumus.

Silova gadījums liek atgriezties arī pie jautājuma par to, cik adekvāta ir situācija, ka krimināli apsūdzēts politiķis turpina strādāt valsts jeb pašvaldības amatpersonas statusā. Protams, šis koks ar diviem galiem – ir runa gan par nevainīguma prezumpciju, gan par „aizdomu ēnu”. Morāles līmenī šie jautājumi vairākkārt ir cilāti, gan attiecībā uz Aivaru Lembergu Ventspilī, gan Raimondu Munkevicu Jūrmalā, tomēr likumdošanas līmenī „sausā atlikuma” - nekādu ierosinājumu nav.
Lielāko Saeimā pārstāvēto politisko spēku nostāja un atbildība trešdienas KNL uzskatāmi bija redzama arī atbildēs par to, kāda ir „Vienotības”, „Saskaņas centra” un Zaļo un zemnieku savienības politiskā pozīcija vai, precīzāk, tās trūkums, attiecībā uz strīdīgajām situācijām ar apsūdzēto Munkevicu Jūrmalā un aizdomās par malumedībām un meliem turēto Jelgavas novada domes priekšsēdi Ziedoni Cauni. Pietiekams pamats secināt, ka vārdi par politisko kultūru, morāli, atbildību un tamlīdzīgām kategorijām ir tāli no realitātes. Arī kontekstā ar Jelgavas novada iedzīvotāju savāktajiem 1200 parakstiem par domes atlaišanu nav skaidru piedāvājumu, vai, kad un pēc kādiem principiem par šādu jautājumu varētu notikt vietēja mēroga referendumi.

Tāpat kā par Ziedoni Cauni, arī par Arti Kamparu šobrīd atbildes tiek atliktas, atsaucoties uz likuma pārkāpuma izvērtēšanu „attiecīgās iestādēs”, atklātuma un (ne)uzticības principus padarot it kā otršķirīgus. Tātad Latvijas politiķi rāmu garu kultivē dubultmorāli, vispārīgi runājot par politisko kultūru un atbildību, bet konkrētā gadījumā kļūstot par formālistiem, kuri, kas zīmīgi, nespēj paši vairs ne likumu interpretēt, ne konkrētus faktus pārbaudīt.
Kampara gadījuma kontekstā gan varētu būt pamats arī par likumdošanas uzlabošanu – ja šobrīd sākusies ņemšanās ap to, kam ir un kam nav jābūt ietvertam amatpersonas deklarācijas publiskajā daļā, tad pēc būtības taču nevajadzētu būt strīdiem, kā sabiedrībai pienāktos zināt visus darījumu un saistību partnerus, lai varētu novērtēt iespējamos interešu konfliktus. Bet par šāda principa nostiprināšanu likumos nav ierosinājumu.
Visbeidzot, attiecībā uz atklātību amatpersonu ir vēl viens aspekts, kas attiecas gan uz Saeimas deputātes Silvas Bendrātes trasta līgumu ar Aivaru Lembergu, gan pašu Lembergu, gan, eventuāli vēl uz dažu labu publiski jau zināmu vai vēl nezināmu trastu praktizētāju Latvijas politikā. Juristu interpretācijās par šo tēmu jau sen diezgan skaidri atklājies, ka amatpersonu pienākums deklarēt trastus ir vismaz strīdīgs un apšaubāms. Cik gadus ilgst epopejas ap trastiem un Latvijas politiķiem, taču arī šo pozīciju neviens necenšas likumiski definēt.

Trešdienas „Kas notiek Latvijā?” debatēs gan politiķu, gan nepolitiķu pozīcijās bija gan daži konkrēti „sausie atlikumi”, gan frāzes, kuras „pa apli” ir skanējušas agrākajos un draud atkal skanēt nākamajos skandālos. Protams, ir daudzi jautājumi, kas mūžīgi būs strīdīgi, interpretējamās morāles un ētikas kategorijās, ko nevar regulēt likumos vai citos normatīvos. Tomēr ir arī lietas, ko var daudz precīzāk un stingrāk reglamentēt, lai mazinātu frāžainu muldēšanu. Gana plašs darbalauks ir gan likumdevējiem, gan viņu darba devējiem – sabiedrībai.