Protams, „sasalstošais lietus” jeb „ledus lietus”, kas kļuvis par iemeslu neskaitāmu koku lūšanai un elektrolīniju pārraušanai, ir reta dabas parādība. Protams, „Latvenergo” montieru brigādes un piesaistītie atbalstītāji strādā smagi un visu cieņu viņiem par to. Taču, nez vai ar to pietiek, ja jau otro nedēļu kopš daudzskaitlīgu elektroapgādes bojājumu sākšanās un nedēļu kopš bez elektrības esošo klientu skaits bija piecciparu skaitļos, arvien vēl bez elektrības ir pārdesmit tūkstoši „Latvenergo” klientu, dažas skolas ieskaitot, un nav pat puslīdz skaidru vīziju, kad šie mērogi tiks vismaz lokalizēti līdz attālākajām viensētām.

2005.gadā īpaša uzmanība bija augstsprieguma līnijām, ģeneratoru nodrošinājumam, kā arī komunikācijai un krīzes novēršanas plāniem. Plašo elektroapgādes problēmu iemesls šobrīd ir līdzīgs kā toreiz – lūstošie koki, tikai ne vētras, bet ledus un sniega dēļ.
Aizsargjoslas gar augstsprieguma līnijām pēc vētras nolēma paplašināt un šobrīd pamatproblēmas ir vidēja sprieguma līnijām. Ģeneratoru nodrošinājums, ciktāl var spriest no publiskajiem izteikumiem, ir labāks nekā pirms sešiem gadiem. Lai gan piemērs par jauna objekta būvi Līvānos, kur ģeneratora nodrošinājums nav prasīts, ir gana simptomātisks. Arī tas, ka armijas ģeneratorus civilajiem objektiem sāka piegādāt vakar, nedēļu pēc plašo elektroapgādes pārrāvumu sākšanās, rada jautājumus. Tomēr galvenais ir un paliek kopējā sistēmiskā bilde – profilaktiskie pasākumi krīzes novēršanai pirms tā iestājās un organizatoriskie pasākumi krīzi novēršot šobrīd.

Tas, ka līniju bojājumu vietās darbojas zemessargi un armijas tehnika, robežsargi un vēl citu valsts dienestu pārstāvji, neapšaubāmi, ir atzinīgi vērtējams no starpresoru koordinācijas viedokļa. Bet tas, ka „Kas notiek Latvijā?” nedēļu pēc šo pasākumu sākšanās „Latvenergo” vadītājs ar smagāk cietušo pašvaldību vadītājiem skaidrojas par līgumiem privāto uzņēmēju līdzdalībai, viņu darba apģērbiem un ceļu tīrīšanu, bet premjera vadītās krīzes vadības padomes sēdes sanākšana vēl tikai gaidāma, to gan atzinīgi vērtēt pagrūti.
Vairākiem operatīvajiem valsts dienestiem, acīmredzot, ir krīzes situāciju plāni. Taču nerodas iespaids, ka pienācīgi plāni ir sadarbībai starp valsts dienestiem, pašvaldībām un privātiem partneriem. Ļoti iespējams, ka krietns akmens metams pašvaldību dārzā par šo plānu neradīšanu lokālā līmenī. Ja pašvaldības, izsludinot vietējās enerģētiskās krīzes, „nospiedīs sarkano pogu” valsts līmenī, par ko bija runa trešdienas debatēs, tad varēsim testēt, kāda ir krīzes vadība valsts mērogā. Jo nez vai ministra un „Latvenergo” vadītāja izbraukumus uz rajoniem var uzskatīt par sistēmisku krīzes vadību, īpaši, ja valstī ir spēkā normatīvi par Valsts enerģētiskās krīzes centru, kam, citastarp, jākoordinē energoapgāde un pašvaldību centru darbību.
 
Visbeidzot. Gan debatēs televīzijas studijā izskanējušais, gan skatītāju atsauksmēs pēc raidījuma un daudzos medijos publicētais liecina, ka šī krīze daudz ir atplēsusi „brūces” par energoapgādes kvalitāti valstī „miera laikos”, tas ir – tad, kad nekādu krīžu un pārmērīgu dabas stihiju nav. Sākot no daudz piesaukto aizsargjoslu kopšanas, turpinot ar jaunu pieslēgumu ierīkošanu, beidzot ar elektrības piegādes nepārtrauktību. Ne mazāk akūts kā jautājums par krīzes novēršanu ir debatēs izskanējušais fakts, ka Latvijā arvien vēl nav elektroapgādes kvalitātes standartu. Kad „ledus lietus” krīze būs novērsta, tad gan no tās cietušie, gan arī visi pārējie „Latvenergo” klienti būtu pelnījuši gan no valsts energokompānijas, gan tās politiskajiem pārraugiem saņemt izvērstu analīzi un plānus gan attiecībā uz krīžu novēršanām, gan energoapgādes kvalitātes nodrošinājumu arī tad, kad nav krīzes. Arī šādas, it kā ikdienas lietas, ne mazāk kā jaunas spēkstacijas un saukļi par atjaunojamajiem resursiem, ir valsts enerģētikas politikas sastāvdaļa.