It kā jau pamatversijas ir vienkāršas.
Ja KNAB priekšnieka Normunda Vilnīša plānos un līdzšinējā darbībā starpinstitūciju komisija neatradīs neko būtiski aplamu un apšaubāmu, un, pamatojoties uz šādu vērtējumu, premjers nerosinās veidot komisiju, kas vērtētu KNAB priekšnieka neatbilstību amatam vai arī šādas komisijas darba rezultāta turpinājums nebūs biroja vadītāja atbrīvošana no amata Saeimā, tad priekšnieks paliks savā amatā, spriežot pēc viņu izteikumiem, abi vietnieki un vēl kāds nezināms skaits darbinieku atstās savus amatus.
Savukārt, ja ar tādu vai citādu pamatojumu valdībā nolems par komisijas veidošanu Vilnīša neatbilstības izvērtēšanai, un šīs komisijas darba rezultātā Saeima nolems par biroja vadītāja neatbilstību, tad sekos kārtējais politisko cīniņu raunds, izvēloties citu KNAB vadītāju.

Nevienkāršību rada neskaidrības par versiju īstenošanas kritērijiem vai nosacījumiem un šo pamatversiju starpvarianti.
KNAB jautājums sevī ietver profesionālus, personiskus, tiesiskus, sabiedriskus un politiskus aspektus. Vairāk vai mazāk, visi šie aspekti ir ietverti Valda Dombrovska rīkojumā noteiktajos uzdevumos starpinstitūciju komisijai. Saskaņā ar iepriekšējās komisijas ziņojumu tai jāvērtē KNAB struktūras modeļa ar reģionālo principu efektivitāti, jāizstrādā priekšlikumus par jauno modeli, jāizvērtē biroja priekšnieka „atsevišķu lēmumu un faktiskās rīcības” gan tiesiskumu, gan „atbilstību valsts interesēm un demokrātiskās pārvaldes principiem”.
Ir vērts papreparēt, katru no šiem uzdevumiem.
Efektivitāti var mērīt ļoti dažādos veidos. Vai pēc līdzšinējā darba statistikas un konkrētām krimināllietām, kā tas jau izskanēja „Kas notiek Latvijā?” debatēs? Vai pēc nākotnes mērķiem, kas atspoguļoti dažādās analīzēs un pētījumos? Vai pēc biroja darbinieku viedokļiem, kuri, kā redzams, Vilnīša vietniekiem Jutai Strīķei un Alvim Vilkam ir diametrāli pretēji kā priekšniekam? Vai pēc citiem viedokļiem? Vai pēc konteksta ar citu likumsargāšanas iestāžu darbu? Vai pēc finansējuma izmantošanas aspektiem? Līdzīgi visdažādākajos virzienos var veidot priekšlikumus.
Priekšnieka rīcības tiesiskuma vērtēšanas it kā ir vienkāršākais uzdevums. Tomēr – arī tikai it kā, jo ne jau komisijām ir teikšana pār to tiesiskuma kvalifikāciju, ko nosaka tiesa. Valsts intereses – vēl viens gaužām dažādi interpretējams jēdziens. Vai ir runa par tām interesēm, kas noteiktas KNAB likumā, vai arī par tām, kas izpaužas dažnedažādos citos dokumentos un arī politiķu paziņojumos un lēmumos? Un ko nozīmē „demokrātiskas pārvaldes principi” valsts pārvaldē, īpaši tiesībsargāšanas iestādē ir noteiktu hierarhiju un funkcijām? Vai šis ir kāds jauns sinonīms „labas pārvaldības” jēdzienam vai tomēr kas atšķirīgs? Vai atbilstību tam var pilnvērtīgi kvalificēt komisija, kurā darbojas drošības iestāžu vadītāji, politiķi, ierēdņi un prokurors?

Iespējams, protams, ka komisija, kura, kā vakar ēterā atklājās, vēl nav sanākusi, uz visiem šiem jautājumiem viegli un ātri atradīs atbildes. Lai gan tas neizslēdz to, ka šos jautājumus var atkal un atkal izvirzīt, apšaubot komisijas darba rezultātus. Turklāt, jebkurā gadījumā, komisijai jāsaduras ar vissubjektīvāko jautājumu – par priekšnieka, viņa vietnieku un darbinieku uzticēšanos un sastrādāšanos. Jo tieši no šiem tik neizmērāmajiem aspektiem jebkurā iestādē atkarīga arī efektivitāte un, līdz ar to, jebkādu valstisko interešu sasniegšana. Savukārt vienas vai citas efektivitātes turpmākai mērīšanai vienas vai citas amatpersonas vadībā vai prombūtnē ir vajadzīgi pat ne mēneši, bet gadi.

Nespēja kopā strādāt – tas savukārt bija formulējums par Aigara Kalvīša un Alekseja Loskutova attiecībām premjera un KNAB priekšnieka statusā. Valdis Dombrovskis pagaidām uzmanīgi laipo ap šo jautājumu ar mājieniem par to, ko Vilnītim būtu pašam jāapsver un tamlīdzīgi, tomēr skaidrs, ka premjeram pie dilemmas starp priekšnieku un vietniekiem visticamāk nāksies atgriezties, un formulēt savu politisko nostāju.
Un te nonākam pie tā, ka politika attiecībā uz KNAB vadību ir nesaraujami saistīta ar pretkorupcijas politiku valstī kopumā. Vai šī politika šobrīd vispār ir pietiekami skaidra? Vai ir skaidrs politiskais uzstādījums, par cik nopietnu esošu vai potenciālu problēmu vai risku tiek uzskatīta korupcija politikā, ierēdniecībā, vienās vai citās nozarēs, vienas vai citās formās, Rīgā un reģionos, un tamlīdzīgi? Vai ir skaidras prioritātes un mērķi? Situācijā, kad KNAB ir atklāts konflikts, valdības deklarācijā frāze par korupcijas izskaušanu ir starp 14 prioritātēm, bet izvērsumā seko tikai viens tikpat frāžains punkts par korupcijas risku mazināšanu, ir pamats teikt, ka politika diez ko skaidra tomēr nav.

Valsts un sabiedrības interesēm būtu atbilstoši, ka nevis formālā, bet šādā, pretkorupcijas politikas mērogā, problēmas KNAB novērtētu un risinājumu mērķus definētu gan starpinstitūciju komisija, gan Saeimas atbildīgā komisija, gan partijas, gan Ministru prezidents, gan arī Valsts prezidents, kura vadītā Nacionālās drošības padome iniciēja līdzšinējo Vilnīša reformu izvērtēšanas komisiju, bet nu viņš runča Leopolda stilā izpaužas ar tukšām frāzēm, ka nevajagot apkarot vienam otru, bet korupciju. Ja politiķi vairīsies no šī plašākā konteksta, tad neizbēgami tas būs ceļš uz papildus vai nu politiskām vai sabiedriskām, vai kopējām problēmām.
Un vēl. Kopš pirmsākumiem, kad Latvijā, vēl deviņdesmitajos gados, apspriežot ārzemju paraugus, tika veidota īpašā pretkorupcijas institūcija, par kādu kļuva KNAB, allaž, gan attiecībā uz korupcijas riskiem, gan sabiedrības uzticēšanos korupcijas apkarotājiem, tika daudzināta nepieciešamība pēc pietiekami lielas atklātības. Pašreizējā KNAB problēmu iztirzāšana, gan politiķu, gan amatpersonu līmenī, bieži vien neatbilst šim atklātības principam.