Otrdien valdībā pieņemtais budžeta sagatavošanas grafiks uzskatāmi liecina, ka tuvākajās pāris nedēļās, kad taps projekts valdības līmenī, vērtēšanai, publiskai apspriešanai un uz to balstītai pārvērtēšanai vienkārši fiziski trūkst laika. No 12. līdz 30.novembrim saplānotas 6 valdības vadības sēdes, kurās jāizskata un jālemj par pāris gadu makroekonomiskiem plāniem, konsolidācijas apjomiem un pasākumiem, un nākamā gada budžeta pavadošajiem likumprojektiem, lai decembra pirmajā nedēļā jau to visu galīgi akceptētu un iesniegtu Saeimā.
Turklāt – kas vispār, šķiet, publiski nekur nav piefiksēts – valdība otrdien arī pielēmusi, ka tā likumprojektam par nākamo gadu nepievienos detalizētus paskaidrojumus, bet tie taps tikai pēc likuma izsludināšanas. Savukārt, paskaidrojumu kontekstā, nekur nav skaidri pateikts, vai jau vairāk kā pusgadu projektu stadijā esošas nodokļu un sociālās politikas pamatnostādnes un koncepcijas līdz ar šo budžeta projektu taps akceptētas valdībā vai tā arī paliks gaisā karājamies.

Pagaidām medijos izskan dažādi, daudzi arī – ļoti pielaidīgi viedokļi par to, kad un ciktāl kādi valdības plāni būtu jāuzzina un jāvērtē plašākai sabiedrībai. Galvenokārt dažu nozaru pārstāvji sākuši satraukties par nodokļu palielināšanu attiecīgajās jomās.

Var, protams, nekur nesteigties. Tāpat kā nesteidzās pašreizējās gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas pirms vēlēšanām, nepiedāvājot vēlētājiem skaidru redzējumu par turpmāko nodokļu, sociālā nodrošinājuma, veselības, izglītības un valsts pārvaldes politiku un tās savstarpējo kopskatu uz parāda sadiegtā valsts budžeta ietvaros. Tāpat kā nesteidzās valsts pārvaldes un nevalstisko organizāciju ļaudis, kopā valsts pārvaldes funkciju vērtēšanu noslēdzot ar daudz mazākiem ekonomijas skaitļiem, nekā vajadzētu, un ar formulējumiem vajadzības izteiksmē par nepieciešamajām strukturālajām reformām.
Varēja, protams, cerēt, ka papildus summas nokritīs no zila gaisa, bet strukturālās reformas mūsu vietā izstrādās kāds cits.
Var, protams, arī cerēt, ka būs labs rezultāts plānam vienas dienas laikā valdībā izvērtēt un apstiprināt makroekonomiskos plānus un uz tiem balstītos budžeta kontrolskaitļus, lai gan versijas par ekonomikas attīstību būtiski atšķiras gan valsts iestādēs, gan privāto ekspertu vērtējumos.

Var, protams, arī tagad nesteigties un cerēt, ka diskusijas - starp 9.decembri pirmajam lasījumam un nezinu kuru decembri pirms vai pēc Ziemassvētkiem otrajam lasījumam – notiks jaunajā Saeimā, ar ko, loģiski, vēl saistās daudzu vēlētāju cerības.
Var, protams, cerēt, ka, atšķirībā no neskaitāmām citām reizēm, šoreiz parlamentā notiks budžeta projekta būtiskas izmaiņas un kvalitatīvi uzlabojumi, mainot valdības kopējo „rāmi”.
Var, protams, cerēt, ka šajā laikā decembrī, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, neizskanēs retorika, ka par šādu „rāmi” nemaz vairs nedrīkst nebalsot, jo tas jau saskaņots ar aizdevējiem, no tā atkarīga Latvijas valsts reputācija, uzticamība, kredītreitingi un viss tamlīdzīgais. Galu galā, var, protams, cerēt, ka arī šo budžetu kaut ko nomocīsim, tam līdzi nedomājot un to gari neapspriežot, un tad nu visu neizdarīto darīsim nākamgad, bet esošie un topošie simti tūkstošu nodokļu maksātāju kaut kā paši no sevis visu sapratīs un akceptēs, savukārt trūcīgo un bezdarbnieku tūkstoši kaut kā paši no sevis „uzsūksies” un ar pustukšiem vēderiem sasniegs konkurētspēju Eiropas mērogā.

Var, protams, cerēt arī uz to, ka pēc budžeta konsolidācijas plāna publiskošanas šīs nedēļas beigās vai nākamajā nedēļā, dažādu nozaru ļaudis un nevalstiskās organizācijas ar izpratni novērtēs valdības plānus un atzīs tos par pamatotiem.
Var, protams, cerēt, ka iebildes valdība uzklausīs, atzīs par pamatotām un dažu diennakšu laikā vēl un vēl uzlabos savus plānus, un visi iesaistītie panāks valstij vajadzīgu kompromisu nevis, tēlaini runājot, caur puņķiem un asinīm, izmisuma spiesti, kā tas notika 2009.gada jūnijā, bet gan ar patiesu pārliecību par pamatotu valsts ilgtspējas mērķi.

Iespējams, uz kaut ko no tā cer daudzi personificētie un anonīmie viedokļu līderi un komentētāji, ieliekot daudz enerģijas Kristovska epopejas apspriešanā, bet daudz mazāk aizraujoties ar cīņu par taisnību attiecībā uz pensiju, pabalstu, nodokļu, izglītības un citām sistēmām.
Vai arī, gluži otrādi, jau sen vairs ne uz ko necer, pieņem, ka „kungi” jau tāpat atkal pieņems, pa savam, ko nu mēs, mēs vai nu pielāgosimies, vai aizbrauksim.
Vai, vēl citādi, kas izriet no pāris pēcraidījuma komentāriem – turpinām sevi mānīt ar demokrātiju un kapitālismu, bet patiesībā ne ekonomiskās, ne politiskās kategorijās krīzes pārvarēšanā, budžeta tapšanā un nākotnes plānu būvēšanā, ne „augšās”, ne „apakšās” vēl nebūt neesam tikuši tālu prom no atšķirīgas, postpadomiskas vai kādas citas, bet mentalitātes, kas nav savienojama ar lielāku atklātumu, līdzdalību, līdzatbildību un daudzām citām lietām, ko it kā taču prasa demokrātija. Un, galvenais, - arī negribam neko vairāk. Ja ne visi, tad pārāk liels vairākums.

Var, protams, cerēt, ka tā nemaz nav, un patiesībā Latvija šobrīd tomēr turpina likt pamatus, lai atgūtu krīzes laikā nokavēto, apsteigtu vismaz kaimiņus, un gana drīz kļūtu par mērķtiecīgāku, iniciatīvas bagātāku, gudrāku, līdztiesīgāku, saliedētāku, motivētāku sabiedrību un valsti.

Debates par budžeta tapšanu vakar noslēdzu ar jautājumu - kāpēc gan mēs tagad, divus gadus kopš krīzes ugunsgrēka sākuma, saistībā ar budžetu un reformām tik daudz runājam par neizdarīto, nokavēto, neskaidro, un kas liecina, ka vēl pēc gada nebūs līdzīgi? Tas ir jautājums ne vairs par ekonomiku, bet par politiku un sabiedrību. Jautājums, uz ko šobrīd derētu pameklēt atbildes.