Kopumā septītnieka pārstāvji neizbēgami atpaliek no politiķiem ar gadiem ilgu regulāri pieredzi runas mākslā un arī meistarībā apiet neērtus jautājumus. Dažu ekstremālu ideju izteikšana ir pamats šaubām par vispārējām kompetencēm par likumdošanas un izpildvaras principiem. Taču uz populārāko partiju mazpiesātināto un rutinēti frāžaino uzstāšanos fona nez vai var teikt, ka šogad jauntapušo vai transformējušos partiju ideju spektrs ir bezcerīgi mazāks. Ieskati par attiecībām ar starptautiskajiem aizdevējiem uzskatāmi atšķiras, un nez vai varētu kā izmērīt, ka tie ir labāki vai sliktāki kā tiem, kuri jau parlamentā lēmuši par vai pret aizdevuma programmas slēgšanu, izpildi un mainīšanu.

Līdzīgi kā parlamentos un valdībās bijušajām un esošajām partijām, septiņiem konkurentiem ir pašvaki ir kopskatu par valsts ekonomikas struktūras kombināciju ar valsts budžetu un tā deficītu. Rožainās versijas par resursiem no ēnu ekonomikas mazināšanas un lielākas pelnīšanas jau skan regulāri, tomēr, kamēr nav daudz, daudz detalizētāki risinājumi, ir jārēķinās ar pretargumentiem, ka īstermiņa šie nav risinājumi valsts budžeta cauruma pamatīgai sašaurināšanai.
Resurss gan varētu būt nodokļu izmaiņas, par ko, galvenokārt progresivitātes virzienā, vairāku Saeimā nepārstāvēto izteikumi ir asāki nekā pārējiem. Vienlaikus gan nevar nepiebilst, ka nodokļu mazināšanas vilinājums visās 13 kandidējošajās partijās, dažiem krietni vairāk, citiem mazāk, bet pazaudē sasaisti ar valsts budžeta deficītu. Īpaši, ja budžeta izdevumu sadaļā tiek proponēta pensiju, pabalstu, veselības un izglītības sargāšana, kaut jāapzinās, ka valsts pārvaldē kopumā optimizācijas resursi varētu būt, taču to ieguve tad, atkal, ir daudz skaidrāk jādefinē. Tostarp, kas īpaši būtiski, ar reformu palīdzību, taču daudz pieminēto strukturālo reformu versijas septiņiem ārpusparlamenta kandidātiem nav diez ko detalizētas. Tiesa gan – arī tas ir līdzīgi pārējām sešām partijām.

Politiskās sistēmas, varas un sabiedrības attiecību, tāpat kā tiesiskuma stiprināšanas un korupcijas mazināšanas jomās  ārpusparlamenta partiju piedāvājumi ir par kārtu krasāki un radikālāki nekā līdzšinējiem. Kas gluži loģiski, ņemot vērā neuzticēšanos varas institūcijām un versijas par krīzes iemesliem. Te, protams, vienas patiesības nav, un katra vēlētāja ziņā ir spriest, vai atbalsts šādiem uzstādījumiem, tostarp arī tiesiskā aspektā vairākos gadījumos diezgan šaubīgiem, būtu atbalsts godīgumam un perspektīvākām alternatīvām vai tikai māņiem.
Pozicionēšanās pret pašreizējām vai līdzšinējām varas partijām, daļēji saistībā arī ar diezgan neslēptām un populistiskām revanšisma iezīmēm, kā arī ģeopolitiskām orientācijām, ļauj atgriezties sākumpunktā – pie dilemmas starp „vecajiem” un „jaunajiem”. No vienas puses, dažu jaunu partiju tapšana un startēšana šajās vēlēšanās ir principiāli pozitīvs solis, jo ir cilvēki, kas no jauna iesaistījušies politikā, un, vismaz daļa, uzrāda ne tikai verbālu ekshibicionismu, bet arī noteiktas pozicionēšanās konsekvences politikā pēc formas un satura. No otras puses, tā vēl nav nekāda garantija godīgumam un kompetencei, turklāt ir ļoti jūtams, ka, tā vai citādi, bet faktiski visas šīs vienības šobrīd ir nevis pilnvērtīgas partijas un apvienības, kādas gribētos redzēt, bet vairāk iniciatīvas vai aktīvistu grupas, bez pilnvērtīgas ekspertīzes visu nozaru spektrā un pietiekamiem „rezervistu soliņiem”. Taču nez vai viennozīmīgi var teikt, ka tas ir būtiski sliktāk par citām domubiedru grupām un interešu grupām zem partiju un apvienību karogiem, kam jau ir esošie varas un pieredzes resursi, gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, un tik bieži - kombinācijā ar paškritikas trūkuma, nekonsekvences vai bezatbildības kaitēm.