16.09.2010.
Lāsma Rozenfelde
Gints Knoks („Pēdējā partija”) uzskaitīja, ar kādiem instrumentiem vara jānodod sabiedrībai – ieskaitot referendumus, mažoritārās vēlēšanas un iedzīvotāju iespēju sevi pārstāvošo deputātu atsaukt. Mažoritāras vēlēšanas kā risinājumu redzēja arī Armands Agrums (Kristīgi demokrātiskā savienība), kurš piedāvāja arī lielāku decentralizāciju un prezidenta pilnvaru palielināšanu vienā punktā. Viesturs Tamužs („Ražots Latvijā”) savukārt uzsvēra, ka valdībai jādod mandātu uz četriem gadiem un tajā jābūt profesionāļiem. Rihards Jablokovs („Tautas kontrole”) piesauca Šveices modeli un solīja pakāpeniski samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 40 cilvēkiem, piekrītot arī iedzīvotāju tiesībām deputātus atsaukt. Arī V.Tamužs atbalstīja deputātu skaita samazināšanu, lai „tauta varētu sekot, ko viņi katrs dara”. Savukārt Einars Grigors („Par prezidentālu republiku”) uzsvaru lika uz tautas ievēlētu prezidentu, kas varētu iecelt profesionālu valdību un vajadzības gadījumā veikt tajā izmaiņas. Tautas vēlēta prezidenta iecere gan izraisīja dalībnieku debates, apspriežot veiksmes faktora lomu un iespēju valsts prezidenta amatā ievēlēt Robertu Gobziņu.
Atšķirīgu akcentu lika Ivars Brīvers („Atbildība-sociāldemokrātiska politisko partiju apvienība”) – viņš cilvēku uzticības atjaunošanu valsts varai saistīja ar izmaiņām, kuru dēļ vairs nevarētu rīkoties nesodīti, varas pārstāvjiem nozieguma vai pret Latvijas interesēm vērsta lēmuma pieņemšanas gadījumā piemērojot arī mantas konfiskāciju. Bet Imants Burvis („Daugava – Latvijai”) pauda pārliecību, ka versijas par politiskās sistēmas maiņu ir kņada, jo izmaiņas „neietekmēs labklājību”, bet radīs izdevumus.
