Tas notiek, neskatoties uz medijos daudzkārt kritizēto budžeta plānu trūkumu un turpat studijā pirms brīža sabiedrisko organizāciju pārstāvju izskanējušajiem aicinājumiem un cerībām, ka lielākai skaidrībai līdz vēlēšanām vēl jāseko. Šāds kontrasts liek vēl un vēlreiz visos virzienos atkārtot pagaidām neviennozīmīgi atbildamo jautājumu par to, kurš ko negrib vai nespēj.

Vakar izskanējušie Finanšu ministrijas paziņojumi par budžeta deficīta mazināšanu 2011.gadā vismaz 350 miljonu apmērā ir diezgan skaidrs signāls par to, kādas būs robežas, ja Latvija grib ievērot starptautiskā aizdevuma programmas ietvaru. Un tikpat zīmīgs signāls ir fakts par šīs kopsummas iespējamajiem saskaitāmajiem. Kopāskaitot vakar publiskotos valsts funkciju izvērtēšanas rezultātus ar iespējamiem, bet vēl strīdīgiem 79 miljoniem, vēl jo asāk apstrīdēto PVN samazināto likmju palielināšanu, no kā optimistiski cer iegūt 95 miljonus, ap simts miljonus no tikpat daudz apstrīdētajām pensiju otrā līmeņa iemaksām, papildus varbūtējus 50 miljonus no nekustamā īpašuma nodokļa, tā arī nesanāk pat minimālā nepieciešamā summa.

Vakar Reformu vadības grupā publiskotais pētījums par valsts uzņēmumu efektivitātes potenciālu, kā jau vakar debatēs izskanēja, nākamgad vēl nedos tūlītējus būtisku ieņēmumus palielinājumu. Savukārt labklājības resora piedāvātā pensiju piemaksu un māmiņu algu pārcelšana uz pamatbudžetu kombinācijā ar tuvākajos gados vēl draudošo sociālā budžeta deficītu liek prognozēt, ka augšminētājai kopējai bilancei vēl var nākties pieskaitīt summas ar mīnusa zīmi.

Uz visa šī fona ir acīmredzami, ka partiju piedāvājumi saistībā ar budžetu ir lielāks vai mazāks blefs – iebilstot pret viena nodokļa likmju palielināšanu, ko nevar kompensēt progresivitāte ienākuma nodoklī, daudzinot ieņēmumu potenciālu saistībā ar ēnu ekonomiku, lai gan neviens no speciālistu vērtējumiem to neapstiprina, un tā tālāk.

Vismaz pieklusuši tukšie „uzbraucieni” starptautiskajam aizdevumam kopumā, jo, lai cik un pamatoti varētu polemizēt par Starptautiskā Valūtas fonda praksi dažādās valstīs, jaunākā vienošanās ar SVF un Eiropas Komisiju ir tik elastīga attiecībā uz Latvijas variantiem mazināt budžeta deficītu, ka piesaukt šo ārējo ienaidnieku ir vienkārši bezjēdzīgi. Ja vien, protams, nav alternatīva par budžeta deficīta, tātad, parāda palielināšanu, kas, atkal, prasa izvērstu alternatīvas piedāvājumu par šāda papildus aizņēmuma atpelnīšanas iespējām.

Vislielākā atbildība par budžeta konsolidācijas plāniem, protams, ir premjera pārstāvētājai apvienībai, jo vasaras pirmajā pusē solītais variantu saraksts tā arī ir palicis „procesā”. Tai pat laikā arī politisko oponentu gaušanās, ka bez valdības pilnvērtīga piedāvājuma nav iespējamas alternatīvas, arī ir vairāk vārdu spēle ap alternatīvas jēdziena gramatisko skaidrojumu. Nemaz nerunājot par to, ka esošās valsts pārvaldes struktūra ar esošo resoru un iestāžu skaitu ir vispārzināma, un nebūtu nekādu šķēršļu modelēt alternatīvas ar strukturālo reformu līdzekļiem. Ja vien partijās ir cilvēkuresursu potenciāls, kas šādas alternatīvas spēj uzmodelēt, par ko rodas arvien lielākas šaubas. Patiesībā šī tuvākajās nedēļās ir lieliska brīva niša parlamentā līdz šim nepārstāvētajām partijām, lai ar alternatīvu piedāvājumu piesaistītu vēlētājus, kas šausminās par lielāko apvienību piedāvājumu nepilnību. Taču, vismaz pagaidām, arī citas partijas neuzrāda skaidrākas alternatīvas.

Uz šī fona gluži automātiski lielāka atbildība un arī lielākas iespējas ir sabiedriskajam un privātajam sektoram. Atbildības un iespēju īstenošana var būt dažāda. Valsts pārvaldes funkciju vērtēšanas, protams, ir vērtējama kā „pienesums” izdevumu mazināšanas procesā. Tomēr, ja vienlaikus no vērtētājiem izskan atrunu teksti, ka vispār jau galvenajiem mazinātājiem jābūt pašiem vērtējamajiem, tas ir – ministrijām, savukārt procesa vadību īsteno Valsts kanceleja, kas paši ir vadošie vērtējamie, jo gadiem ilgi ir bijuši valsts pārvaldes funkciju attīstības „vadošā iestāde”, turklāt nu jau gadiem vēl turpinās process ar līdzīgo nosaukumu – funkciju audits, tad ir skaidrs, ka šajā shēmā ir iekodēti strupceļa elementi no Krilova fabulas par gulbi, vēzi un līdaku.

Uz politisko, ierēdniecisko un sabiedrisko piedāvātāju fona ļoti zīmīgs ir „Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta” publiskais uznāciens ar valsts uzņēmumu pārvaldības (ne)efektivitātes novērtējumu. Pēkšņi gan politiķi, gan populāras amatpersonas, gan nevalstisko organizāciju līderi ir „atmodušies” – jā, mēs jau arī tā domājām, tikai nevienam neteicām, nu tik būs... Diezgan zīmīga dubultmorāle visos līmeņos un, iespējams, visprecīzākais atskaites punkts, ka Reformu vadības grupa tā arī līdz galam nav attaisnojusi savu ar reformām saistīto nosaukumu. Taču, lai kā nebūtu, ja politiķi turpinās neuzņemties līderību par budžetu un ar to saistītajām reformām, tad tikai un vienīgi sabiedriskais un privātais sektors ir tas, kas var attīstīt šo līderību, lai mainītu arī politisko dienaskārtību. Ja grib un ja spēj.