Ir neiespējami izmērīt likumdošanas kvalitāti atkarībā no tā, cik likumus lūdz neizsludināt Valsts prezidentam, tomēr pēdējā laikā šis aspekts iezīmējas jo īpaši – neizsludināšanas jautājums tiek cilāts regulāri, liecinot par pretrunīgiem un šaubīgiem risinājumiem. Šīsnedēļas darba kārtībā bija pāris potenciāli kandidāti uz šādu statusu.
Viens no tiem – maksātnespējas likuma projekts. Līdzās daudzajiem priekšlikumiem un dažādajiem regulējumiem, īpašo uzmanību un strīdus izpelnījies jautājums par fizisko personu maksātnespējas termiņiem un citiem nosacījumiem - uz trešo lasījumu opozīcijas iesniegtie Tautas partijas frakcijas un saskaņiešu priekšlikumi, salīdzinot ar otrā lasījuma redakciju, paredz samazināt saistību dzēšanas termiņu no četriem uz diviem gadiem, noteikt saistību izpildes robežu 50% apmērā un nepielietot otrajā lasījumā akceptētās „trepes” saistību dzēšanas apjomam pa gadiem, kā arī minimālo maksājumu apjomu.
Pēc ieilgušās un tā arī bez rezultāta palikušās kredītņēmēju atbalsta programmas tapšanas, maksātnespējas likums it kā ietver mēģinājumus spert soļus šai pašā virzienā. Tomēr iepriekšminētie maksātnespējas nosacījumi rada lielu pamatu jautāt, ciktāl kas ko atrisina un kam kas ir izdevīgi. Atbalsts ģimenēm izklausās skaisti, taču faktiski iznāk, ka tiek sludināta, maigi izsakoties, strīdīga vēlme, lai vairāk ģimenēm būtu iespēja izvēlēties ātras maksātnespējas scenāriju ar bankrota rezultātu. Kas nez vai ir valstisks atbalsts, domājot par otru versiju, ka maksātnespēja ir atelpa, lai atgūtu maksātspēju. Savukārt ir gaužām loģiskas arī banku izvirzītās pretenzijas, ka šāds scenārijs ir nesamērīgs starp kredītu ņēmēju un banku riskiem un atbildību, un lielākie ieguvēji var būt nevis ģimenes ar vienu mājokli, bet spekulanti, bet par to samaksās visi esošie un potenciālie kredītņēmēji.
Bez plašām izsvērtām debatēm jauntapušais priekšlikums arī plenārsēdē tika atbalstīts. Šaubīgākais ir tas, ka šādas būtiskas nosacījumu maiņas likumā kārtējo reizi parādās tikai uz trešo lasījumu, kad apspriešanai laika ir mazāk, un var „iziet cauri nepietiekami pamatoti grozījumi. Kā principu to vakar debatēs kritizēja arī Saeimas priekšsēdētājs, runājot par privatizācijas nosacījumu maiņu, tomēr neatzīstot problēmu maksātnespējas gadījumā.

Pietiekamas pamatotības trūkums Saeimas pavasara sesijas noslēgumā vērojams vairāku jau ilgi apspriestu likumprojektu virzībā – no Farmācijas likuma grozījumiem līdz mikrouzņēmuma nodokļa likumam, kuru abu pieņemšana tiek atlikta. Savukārt vakar pieņemto elektronisko mediju likumu paši tā pieņēmēji jau atzīst par nepilnīgu. Uz šī fona ar lielu piesardzību sagaidāmas parlamenta brīvdienas, kurās tiek paredzētas ārkārtas plenārsēdes daudzskaitlī. Protams, Saeimai ir pienākums strādāt attiecībā uz ģenerālprokurora amata kandidāta izvērtēšanu. Lai gan tikai laiks rādīs, vai kandidāta iztaujāšanas un apspriešanas tradīcijas uzlabosies, atceroties līdzšinējo epopeju. Taču kopumā gaidāmās Saeimas vasaras brīvdienas atgādina veco multfilmu par Bonifācija brīvdienām – politiķu priekšvēlēšanu laika vasara neizbēgami saistās ar refleksu demonstrēt savus trikus vēlētājiem, kas, protams, nav tikai altruistiska vēlme iepriecināt. Tiktāl, ciktāl sabiedrisko organizāciju un mediju iespējās ietilpst notikumu darba kārtības ietekmēšana, būtu gaužām lietderīgi censties saprātīgi nodalīt, kas aktuālo problēmu risināšanai būtu spriežams un lemjams Saeimā, kas būtu prasāms lēmumu vai tikai projektu formā no valdības, bet kas – no visām partijām priekšvēlēšanu programmās un plānos. Jo līdzšinējie precedenti rada gana daudz pamata bažām, ka priekšvēlēšanu laika lēmumu medus mucās būs pārāk daudz darvas, un pēc brīvdienu priekiem sekos smagas paģiras.