Latvijas nodokļu likumdošanā ne jau šajā reizē īpaši, bet gadiem ilgi uz dažādiem ierosinājumiem nenokaujama ir universālā atbilde – nē, to būs pārāk sarežģīti administrēt. Vai ir runa par dažādiem atvieglojumiem, lai noteiktu prioritātes, piemēram, ģimenēm ar bērniem, vai nodokļu atmaksām atsevišķās nozarēs, un tamlīdzīgi. Tai pat laikā pēc it kā nesarežģīto normu uzrakstīšanas atklājas, ka tajās ir neskaitāmas pretrunīgi interpretējamas lietas, kuru piemērošanai tiek radīti noteikumi, metodikas, skaidrojošās vēstules un tā tālāk, nereti grāmatvedības birokrātijas džungļos pazaudējot loģiku un mērķi. Administrēšana atkal kļūst sarežģīta un daudzi nodokļu (ne)maksātāji izvēlas no tā visa bēgt vai nu radot fiktīvu dokumentāciju vai izvairoties no tās kā citādi.

Dienesta auto nodokļa gadījumā šie simptomi ir kā uz delnas. Sākotnēji piesaucot Igaunijas un vēl citu valstu piemērus, galu galā tika ieviesta visiem vienota norma par maksājumu atkarībā no auto motoru tilpuma un atbilstoši virtuāli pieņemtam privātajam labumam, kas, ņemot vērā autoparku, lielākoties mērāms 70 latu apmērā. Un ir „aizmirsts”, ka kaimiņvalstīs maksājums tomēr nav tik „plakans” – vienā versijā līdzās fiksētam maksājumam ir arī iespēja uzskatīt kilometrāžu un nodalīt privāto patēriņu „pēc fakta”, savukārt otrajā variantā divu alternatīvu pieeja saistīta ar aprēķiniem atbilstoši auto nomas maksām tirgū vai auto tirgus cenu.

Līdz ar to, no vienas puses piesaucot „biezo” hammerus, par ko vakar ēterā izpaudās ekonomikas ministrs, un no otras puses it kā rūpējoties par knapi dzīvību velkošu biznesu ar golfiem, Latvijā kārtējo reizi rada funkcionēšanai nelietojamu krustojumu jeb „vidējo temperatūru slimnīcā”, kas nav taisnīga un samērīga ne pret vieniem, ne pret otriem. Tie, kuri uz firmas vārda reģistrētās mašīnas lielā apjomā vai pat lielākoties izmanto privātām vajadzībām, patiesībā gūst krietni lielāku personisko labumu nekā nosacītie 70 lati, un no jaunās normas varētu būt ieguvēji. Savukārt daudzi tūkstoši, daudzus vakar piesauktos lauciniekus ieskaitot, personisko labumu no darba auto, kā par to liecina arī daudzi e-pasti un komentāri internetā, gūst krietni mazāku, gan tāpēc, ka nevajag, gan arī tāpēc, ka nevar atļauties. Viņiem līdz ar to nāksies vai nu maksāt par lielāku pašpatēriņu, nekā tas ir patiesībā, vai arī „zīmēt” jeb falsificēt braucienu uzskaites dokumentus, ko, būsim godīgi, masveidā dara arī līdz šim.
Pārāk neizvērsīšos par piņķerīgajām grāmatvediskajām versijām par auto nodokļa sasaisti ar uzņēmumu ienākuma un pievienotās vērtības nodokļu, transporta amortizācijas un tamlīdzīgiem aprēķiniem, ar auto lietošanu saistīto apliekamo ienākumu summas un sociālā nodokļa maksājumu ietveršanu turpmākā sociālajā nodrošinājumā, un tamlīdzīgi. Televīzijas debašu formāts nevar ietvert visaptverošu grāmatvedisko jautājumu preparēšanu, tomēr vairākas epizodes vakar uzskatāmi apliecināja, cik daudz interpretāciju un neskaidrību par kontroles principiem ir starp biznesu un valsts iestādēm.

Valsts amatpersonu regulējuma versijas, pēc piemēriem ar iekšlietu ministres bērnu vešanu operatīvajā transportā un ekonomikas ministra maksāto nodokli par braukšanu mājup uz Tukumu, kas ir mazāk nekā izmaksātu sabiedriskais transports, auto līdzībās runājot, ir braukāšana no viena grāvja otrā. Starp principiālu likumību un demagoģiski pamatotu nevienlīdzību, starp taisnīgumu un pseidojezuītismu ar boļševistiskām iezīmēm.
Pēdējās dienās daudz piesauktais likums par valsts mantas izšķērdēšanas novēršanu bija spēkā arī līdz šim, un gadiem ilgi. Praksē valsts auto privātās izmantošanas interpretējumi bija dažādi, pēc savas loģikas izpratnes vai nekaunības pakāpes. Bet kontrole vai tās pilnveidošana no KNAB puses šajā jomā, diemžēl, ir bijusi tikpat baltiem diegiem šūta kā VID kontrole pār ceļazīmēm biznesa braucieniem. Atkārtoti aizliegt valsts auto izmantošanu privātām vajadzībām – tas skan skaisti. Taču nav tikpat skaista stāsta, kā nodrošināt pilnvērtīgu kontroli. Turklāt, minētais likums par izšķērdēšanas novēršanu varbūt ir lasāms arī ar citādu interpretāciju un ne tikai burtiski. Protams, tas aizliedz valsts mantas bezkaunīgi parazītisku privātu lietošanu. Taču varbūt būtu loģiski šo aizliegumu attīstīt ar nosacījumiem, ka ir atļauta valsts resursu izmantošana privātām vajadzībām par adekvātu maksu.

Ja lasām likumu tālāk, tas prasa arī rīkoties tā, lai „mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu”. Ja paturam prātā, ka laiks ir nauda, tad auto izmantošana starpposmos starp privāto dzīvi un darbu var būt arī racionāla, nemaz nerunājot par to, ka valsts ekonomikai lietderīgāk būtu, ja amatpersonas ģimene par adekvātu samaksu izmanto valsts automašīnu arī brīvdienās, nevis tā stāv stāvvietā, bet šī pati ģimene pērk savu auto un vairo valsts negatīvo ārējās tirdzniecības bilanci. Protams, pamatjautājums ir par adekvāto summu – skaidrs, ka jaunajam nodoklim ar to nav nekāda sakara, savukārt atšķirīgu principu veidošana valsts un privātajā sektorā liek atgriezties pie jautājuma, kāpēc gan jāatšķiras, kādas valsts institūcijas un privātfirmas darbinieku darba un privātās vajadzības.

Otra medaļas puse, protams, ir jautājums par to, ciktāl ierobežojumi valsts auto izmantošanu privātām vajadzībām ir tikai cīņa ar sekām, nevis cēloņiem. Iespējas un kārdinājums sākas arī ar to plašo autoparku, kas ir valsts institūciju un arī pašvaldību rīcībā – kā vakar dzirdējām debatēs, jaunākie apkopojumi liecina, ka tikai tiešās valsts pārvaldes sistēmā ir piecarpus tūkstoši automašīnu. Pat nenonākot līdz visiem valsts uzņēmumiem, pieskaitot pašvaldības un visus valsts funkciju veicējus, iespējams, valsts pārvaldē autoparks proporcionāli pret strādājošo skaitu vai apsaimniekojamo līdzekļu apjomu ir vairāk nekā privātajā biznesā. Kas ir apšaubāmi un potenciāli novēršami.

Visbeidzot, vakar tika skaidri pateikts, ka pirmā reize, kad valsts mērogā uzzināsim, cik lielā apjomā un vai atbilstoši prognozētajam maksā dienesta auto nodokli, būs tikai aprīļa beigās. Savukārt nebija konkrētas atbildes par to, kādas būs konsekvences, ja uz strīdīgiem pieņēmumiem balstītā summa netiks iekasēta. Šīs rezultējošās lietas ir nesaraujami saistītas ar visu augšminēto regulējumu problemātikas spektru, un būtu gaužām lietderīgi, ja visi tie, kas šobrīd iebilst pret dienesta auto nodokļa īstenošanas pašreizējo versiju,  nevis nolaistu rokas, bet pacīnītos līdz galam par to, lai šī nodokļa dzīvotspēja un alternatīvas politiķu un ierēdņu līmeņos tiktu izvērtētas bez garumā vilkšanas, nevis turpinātos vairāku mēnešu ilga jezga un šaubas, vai atkal nav tā, ka gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.