Pēdējās dienās lielāka uzmanība ir veltīta politiķu un valsts amatpersonu dienesta auto izmantošanas tematikai – pateicoties epopejai ap Lindas Mūrnieces dienesta auto izmantošanu, vedot bērnus no skolas, un vairāku ministru maksājumiem par dienesta auto jau janvārī. Vakar valdībā pieņemtais nu jau kārtējais lēmums par dienesta auto izmantošanu par atsevišķu norēķinu, šoreiz – par valsts amatpersonu braucieniem no un uz mājām, nez vai ir nosaucams par situācijas risinājumu. Kā zināms, šāda pieeja ir pretrunā ar likumu par valsts mantas izšķērdēšanas novēršanu un, galvenais, ir strīdīga pēc būtības, gan no funkciju, gan izmaksu viedokļa. Likumdošanas maiņu atlikšana līdz maijam, kā to vakar nolēma valdībā, šķiet, uzskatāmi liecina, ka trūkst plāna, kā šo situāciju risināt.

Tai pat laikā ne līdz maijam, ne pat līdz tuvākai nākotnei nevar gaidīt privātā sektora uzņēmēji, kuriem nu jau jāmaksā algas par janvāri, ar vai bez papildus aprēķina par darba devēja auto lietošanu privātām vajadzībām. Aprēķina formula it kā ir - decembrī pieņemtajos valdības noteikumos, kas paredz maksājumu atkarībā no motora tilpuma, neatkarīgi no nobraukto kilometru skaita. Taču runājot ar praktizējošiem grāmatvežiem, kas ikdienā kontaktē ar Valsts ieņēmumu dienestu, ātri kļūst skaidrs, ka kontroles mehānismu arvien vēl nav, un nez vai tie arī pilnvērtīgi vispār var būt, līdz ar to arī nemaksāšanas iespējas palielinās. Tādējadi neizbēgama prognoze - nodokli galvenokārt varētu maksāt apzinīgākie, varbūt arī tie, kas to būtu pelnījuši salīdzinoši mazāk par tiem, kuri apzināti auto ikdienas privātai lietošanai pirkuši uz uzņēmuma vārda. Nemaz nerunājot par netaisnīgumu, ka vienāda summa jāmaksā par vienādiem parametriem, neatkarīgi no faktiskās auto izmantošanas. Gluži loģiski, ka uzņēmēji un konsultanti rosina valsts institūcijas un politiķus mainīt nodokļa rēķināšanu un kontroli, lai šis nodoklis nekļūtu par absurdu un farsu.

Pērngada rudenī, kad pirmoreiz izskanēja plāns par dienesta auto nodokli, tika plānots, ka ar tā palīdzību iedzīvotāju ienākumu un sociālā nodokļa formā tiks iekasēti gandrīz četrdesmit miljoni latu gadā. Protams, ir sava loģika dienesta auto nodokļa ieviešanā vispār, jo privāts labums ir apliekams ar citādu nodokli nekā darba tehnika. Tomēr, vai esam ceļā uz plānoto mērķu sasniegšanu – ņemot vērā jezgu gan ap amatpersonu auto, gan nodokļa administrēšanu privātajā sektorā, ir pamats šaubām.

Debatēs piedalīties aicinātas amatpersonas, politiķi, uzņēmēji un nodokļu lietpratēji.