Var nenotikt politiķu attieksmes rīcības maiņa, pat ja mainīsies vēlētāju uzskati un balsojumi. Šie divi savstarpēji saistītie, bet tomēr arī nodalāmie atskaites punkti bija arī vakardienas “Kas notiek Latvijā?” diskusijas pamats. Lai gan telefonaptaujā dominēja vēlētāju uzskatu maiņas versija, tomēr balsojums reizi četros gados vai anonīmā telefonaptaujā vēl nepiespiež politiķus mainīties, tas vien liek modificet sabiedrisko attiecību taktiku un piestrādāt pie savu labo darbu daudzināšanas.

Var nenotikt pienācīgs publisks apliecinājums, ka publika masveidā pārvērtē savus uzskatus. Ja tas nenotiek, tad politiķiem ir daudz vieglāk neko nemainīt. Līdzeklis šadam apliecinājumam ir mediji, kuriem nu jau pastāvigi, arī šī skandāla laikā, tiek veltīta kritika dažādās versijās, sakot no politiskā pasūtījuma, līdz pat negatīvisma daudzināšanai. Protams, no medijiem ir daudz kas atkarīgs, jo žurnālisti var kaut ko kaut kam pajautāt, bet var arī to neizdarīt. Tomēr mediji var atspoguļot tikai to, ko kāds ir gatavs paust, bet nav dzirdams un redzams, ka dažādu arodu, vecumu, kompetenču, u.tml. ļaudis rakstiski vai kā citādi publiski paustu savus nosodījumus, aicinājumus sev tīkamajām vai nicinātajām partijām, vai jebkādas citas nostājas. Vai nu nesaprot, ka tieši tas šobrīd var piespiest kaut kam mainīties, vai arī netic, ka kaut kas var mainīties. Tātad, netic paši sev un tam, ka šeit ir demokrātiska valsts.

Var nenotikt Jūrmalā notikušā noskaidrošana līdz galam. Runa nav tikai par to, kurš kā iztulko (pa)ņemšanu un uzmešanu, bet gan par to, kurš ar kuru kādās darījumu saistībās ir bijis līdz šim, kurš no pieminētajiem kuram par labu jau līdz šim kādus lēmumus pieņēmis. Vairākas pazīmes liecina, ka prokuratūras izmeklēšana šīs kukuļošanas kopējo kontekstu nebūt nav noskaidrojusi. Piemēram, daži personāži, kas sazvanījušies ar Germanu Milušu, cik šobrīd saprotams, pat vispār ne reizi nav nopratināti. Arī Miluša pagājušās nedēļas intervijās teiktais gan par abiem “Š”, gan par attiecībām ar to partiju, kurai viņš legāli ziedojis, nekur tālāk netiek skaidrots. Parlamentāra izmeklēšana varētu būt adekvāts līmenis un tā varētu aptvert daudz plašāku jautājumu loku, nekā to ir tiesīga darīt kriminālizmeklēšana. Taču tā būtu izmeklēšana arī pašiem par sevi, ne tikai par politiskajiem konkurentiem.

Var nenotikt konkrētu un personālu secinājumu izdarīšana, to aizstājot ar vispārīgiem deklaratīviem lēmumiem. Tas tieši saistās ar augšminēto notikušā noskaidrošanu. Kamēr tā neturpinās, pēdējās dienās jau izskan vairāki, daudzkārt dzirdēti teksti saistībā ar likumdošanu – deputātu atsaukšana, partiju finansešana no valsts budžeta. Par deputātu atsaukšanu vēl varetu spriest, lai gan tas nez vai īpaši novērš aizkulišu lēmumus pašās partijās, un tā ir cīņa vairāk ar sekām. Bet finansēšana no valsts budžeta nenovērš biznesa darījumus politikas aizkulisēs.

Var nenotikt partiju iekšējo tradīciju un nerakstīto spēles noteikumu maiņa. Tas ir stāsts par tā saukto iekšējo demokrātiju un nespēju vērsties pret gan formālus amatus ieņemošiem, gan neieņemošiem biedriem. Un šajā aspektā ietilpst visu augšminēto nenotikšanu rezultāts – gan publikas, tai skaitā pie partijām piederošās, pasivitāte, gan notikušā nenoskaidrošana un secinājumu neizdarīšana. Citastarp, par tradīcijām runājot, ir pilnīgs pamats jautāt un jautāt, kāpec Valsts prezidente, tautas gods un sirdsapziņa, visnotaļ pamatoti asi kritizējot Kariņu par eirofondu sadali, nespēj neko konkrētu pateikt par šajā gadiem nepieredzēta mēroga skandālā iesaistītajiem. Starp kuriem, citastarp, ir Vairas Vīķes-Freibergas ģimenes partneri, mēģinot iznomāt zemi Jūrmalā kāpu zonā.

Varētu vēl krietni turpināt šo uzskati. Bet, neatkarīgi no tās garuma, skaidrs, ka iepretim tam visam var notikt pseidodemokrātija, uz kuras fona pie varas būs, kā reiz izteicās kāds politikas zinātājs, - daudzgalvains Latvijas Berluskoni. Jeb, citiem vārdiem sakot, mežonīgā kapitālisma taisītāji būs privatizējuši ne tikai ekonomisko, bet arī politisko jeb tautas varu.