Valdības, lai cik raibajai, tomēr komandai, ir vajadzīgi puslīdz sakarīgi stratēģiski plāni. Tāpat kā Latvijas hokeja komandai, par kuras slikto vadīšanu hokeja speciālists Kalvītis jau paguvis izteikt kritiku. Vadīšana vajadzīga arī valdības plānu radīšanai un realizēšanai. Varbūt tik bēdīgi rezultāti kā hokejā šim procesam nav, tomēr daudz slavēt arī nav par ko.

Epopejā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pazemināšanu acīmredzama ir dubultmorāle. No vienas puses, protams, “Jaunā laika” gājiens, atbalstot TB/LNNK priekšlikumu samazināt nodokli individuāliem komersantiem, kad tikai pāris iepriekš valdībā citādi lemts par visa IIN samazināšanu kopumā, nav diez ko konsekvents. Mierīgi varēja uz šo priekšlikumu pastāvēt tagad, izstrādājot detalizēto valdības pozīciju par nodokļu samazināšanu. Un tad kliegt, ja partneri to neatbalsta. No otras puses, protams, Pirmās partijas un ZZS šībrīža moralizēšana ir nežēlīgi rupjiem baltiem diegiem šūta, īpaši pēc tik nesenās epopejas ar azartspēļu likumu, kur daļa koalīcijas vienojās kopējā dziesmā ar opozīciju.

Tomēr, galvenais, pāri tam visam ir jautājums, uz kuru nedod jēdzīgu atbildi ne vieni, ne otri – kāpēc pēdējos mēnešos izskan te viena, te otra nodokļa mainīšanas versijas, taču tas viss netiek apvienots kopējā nodokļu politikas plānā. Pirmais un visatbildīgākais neatbildētājs ir valdības vadītājs, un arī vakar “Kas notiek Latvijā?” diskusijā viņā teiktajā šajā jomā neizskanēja stratēģisks redzējums.

Par to, vai koalīcijas kuluāros netop jaunas sazvērestības, un vai pirms vēlēšanām vienu no četrinieka necenšas pārmest pār bortu, šobrīd var tikai teoretizēt versijās. Praksē pagaidām trūkst argumentu par motīviem. Ap “Ventspils naftas” privatizāciju jaunlaicēni šobrīd radījuši tikai šaubu mākoni, Lucavsalas prihvatizācija varētu gan būt motīvs Rīgas koalīcijas šūpošanai, tomēr valdības svaram it kā par mazu, turklāt jāņem arī vērā, ka no vēlētāju balsu zvejošanas viedokļa, pār bortu pārmestais var izrādīties uzvarētājs.

Ja skaidra negatīvā scenārija nav, atliek atgriezties pie jautājuma, vai ir pozitīvie. No ilgtermiņa stratēģiju viedokļa, no valdības un varas kompetencē esošajiem šobrīd var izvirzīt divus jautājumus, kas noteiktu valsts dzīvi uz ilgāku laiku – teritoriālā reforma un Nacionālais attīstības plāns. Pirmais jautājums jau atkal strēgst pretrunās. Valdībā ar tās vadītāju priekšgalā neredz plānu un piedāvājumu, kā par to vienoties, pat ja ne uzreiz, tad, piedāvājot kopīgu perspektīvu uz turpmāko četrgadi, kurā visas valdības partijas atkal jau rosās valdīt. Nacionālais attīstības plāns arī jau izraisījis pretrunas pat koalīcijas partneru vadīto resoru starpā. Turklāt vēl pēdējos mēnešus nostabilizējusies pretruna starp interesēm infrastruktūras un cilvēkresursu jomā. Un kāds uz šī fona galu galā būs dokuments, kas noteiks eirofondu izmantošanu turpmākajos septiņos gados, vēl nebūt nav skaidrs. Lai gan šāds plāns, vismaz vienprātība par tā projektu, gan būtu nevis vēlēšanu, bet valsts redzējumam atbilstoša.

Kā neticamas ilūzijas paliek stāsti par to, kā tik daudz piesauktajā Īrijā par nacionālo plānu kopā vienojās gan pozīcija, gan opozīcija... Latvijā pagaidām visnotaļ nesamērīgi skan plāni par miljardu ieguldīšanu ceļos, kamēr valsts izglītības un veselības sistēmās arvien vēl knapina dažus miljonus, lai nodrošinātu minimāli nepieciešamo un nodrošinātu algas attīstībai, nevis stagnācijai vai eksistencei.

“Mūsu nākamais uzdevums ir jau nākamgad apdzīt Poliju pēc kopprodukta uz vienu iedzīvotāju. Pēc tam – piecu gadu laikā iekļūt Eiropas bagātāko valstu divdesmitniekā. Tas ir mans nacionālās attīstības plāns.” – tā pirms nepilniem diviem mēnešiem Vecgada uzrunā tautai sludināja premjers. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, kā arī vakar nolemtības noskaņā izskanējušās tēzes , ka nekādu īpašo līdzekļu inflācijas mazināšanai vairs neesot, skaidrs, ka šī tēze ir apšaubāma. Bet vēl vairāk - rādītājs pēc kopprodukta uz vienu iedzīvotāju var arī nozīmēt arī to, ka šo skaitli rada dažu tūkstošu turīguma pieaugums ģeometriskā progresijā, daudziem tūkstošiem paliekot ap iztikas minimumu, bet citiem turpinot aizbraukt. Tātad, iznāk, arī tādu “attīstību” pieļauj premjers. Kādu gan sapratni par attīstību tas viss kopumā var radīt sabiedrībai? Drīzāk apjukumu. Bet viena no versijām ir arī tāda, ka apjukums par to, ko darīt, ir arī politiķiem. Ko maskē ar aktīvas darbības imitāciju nogludinātās frāzēs sabiedrisko attiecību tehnoloģiju standartos.