Šāda prelūdija nāk prātā, sākot pēcvārdu pēc vakarvakara “Kas notiek Latvijā?”, kura diskusijas objekts bija pēdējās nedēļas skandāls ap valsts amatpersonu skaidras naudas deklarējumiem, un, caur to – plāni par turpmāko ienākumu deklarēšanas un kontroles sistēmu.

Pārsteidzošie saraksti ar 169 valsts amatpersonu statusu ieguvušajām personām, kas deklarējušas skaidras naudas uzkrājumus no 50 tūkstošiem līdz pat pusotram miljonam latu, pirmkārt jau ir tests pašam šo sarakstu sastādītājam – valsts ieņēmumu dienestam (VID) un tā stratēģijai. Lai kā varētu atrunāties, ka amatpersonu kontrole primāri ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) kompetence, šīs ir arī vienkārši fiziskas personas, kuru nodokļu maksāšana VID ir jākontrolē. Ja VID ģenerāldirektors jau labu laiku atpakaļ paziņojis, ka sāksies rūpīgāka fizisku personu kontrole, piesaucot kā piemērus jaunu luksusa auto iegādi, tad – kur tas izpaudies? Šajā gadījumā visas summas pārsniedz smalku auto cenu. Turklāt, šīs deklarācijas nav iesniegtas pirms pāris dienām vai pat pirms pāris mēnešiem. Vairākums ir iesniegtas jau pavasarī, bet daļa deklarētāju skaidrās naudas krājumus deklarējuši jau pērn un aizpērn. VID sen varēja pieprasīt papilddeklarācijas par ieņēmumu avotiem, kas jau būtu pamats turpmākai pārbaudīšanai. Un tas daudz darba neprasa. Otra testa daļa ir darba rezultāts – vai pēc skaļajiem uzstādījumiem par pārbaudēm un auditiem, sekos nodokļu uzrēķini un to iekasēšana. Jo, no vienas puses, šādu sarakstu publicēšana ir visnotaļ strīdīgs solis, bez jebkādiem kritērijiem vai komentāriem sametot vienā maisā gan tādus biznesa ilggadniekus, kuriem operācijas ar sešciparu skaitļiem ir regulāra prakse, gan daudz šaubīgākus personāžus. No otras puses, attiecībā uz saraksta lielu daļu, matemātika un loģika uzskatāmi rāda, ka šādas deklarētās summas nevar būt vai nu reālas vai legālas. Pēc VID datiem, minētās 169 personas kopumā pēdējo piecu gadu laikā ienākuma nodokli samaksājušas nedaudz vairāk par 1,7 miljoniem latu. Protams, jāņem vērā tās ieņēmumu kategorijas, pirmkārt, no nekustamo īpašumu pārdošanas, kas netiek apliktas ar nodokļiem. Tomēr minētā nodokļu summa ir, orientējoši lēšot, vismaz pārdesmit, ja ne vairākus desmitus reižu mazāka par deklarētajiem uzkrājumiem un ieņēmumiem.

Paralēli VID darbam, skandāls ap amatpersonu deklarācijām ir tests arī KNAB darbam – vai KNAB ir pienācīgi identificējis amatpersonu šaubīgus ieņēmumus vai arī nav par to publiski pavēstījis. Abas lietas ir KNAB pienākums.

Amatpersonu deklarāciju epopeja ir neapejams tests, gatavojot vispārējo iedzīvotāju ienākumu deklarēšanu. Jo, ja nav skaidri redzams un definēts, kādā tempā, pēc kādiem principiem, ar kādiem līdzekļiem, metodēm un tiesiskiem argumentiem valsts struktūras veic kontroli, atlasa šaubīgos un aprēķina nodokļus, ir absurdi gaidīt rezultātus. Vai arī, var sagaidīt rezultātus vairāk iekasētu nodokļu statistikas veidā, taču tas var notikt uz vienu rēķina, kamēr citi paliks sveikā. Un tas ir vēl bīstamāk. Jo policejiskais noskaņojums šobrīd, protams, dominē, bet uz šāda viļņa var iet plašumā nevis kvalitatīvāka nodokļu iekasēšana, bet nepilnīga iekasēšana, nevienlīdzīgāka kontrole un vēl kroplāka izvairīšanās no nodokļu nemaksāšanas.

Finanšu ministrijas vadībā šobrīd top ienākumu deklarēšanas sistēmas reglamentācija, taču pagaidām, vismaz spriežot pēc vakar izskanējušā, tās tapšanā trūkst bieži piesauktā burkāna un pātagas principa – motivācija kombinācijā ar sankcijām. Motivācija saistās gan ar augšminētajiem skaidrākiem un vienlīdzīgākiem principiem, gan ar potenciālo saprašanos starp valsti un pilsoni. Ja valsts kopējais uzstādījums šobrīd ir palielināt ieņēmumus no tiem, kuri līdz šim nav samaksājuši nodokļus, ir jābūt skaidri deklarētiem apsvērumiem un draudiem, kāda būs viņu „grēku izpirkšanas” cena vai sods. Šiem apsvērumiem ir jābūt arī saistībā ar nākotni – ar pēdējā gada laikā daudzkārt piesauktajiem ierosinājumiem par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu līdz 15% un kapitāla pieauguma nodokļa ieviešanu. Jo pēc deklarēšanas jāseko regulārai kontrolei, un, lai to sāktu, ir jābūt skaidriem turpmākajiem spēles noteikumiem.

Visbeidzot, viss šis process, kas ietver gan maksātāju kontroli, gan deklarēšanas principus, ir tests politiķiem priekšvēlēšanu gadā. Šis nav tas gadījums, kur politiķi varētu pamatoti atrunāties, ka tas ir izpildvaras, tiesībsargu vai ekspertu jautājums. Nē, šis ir mūsu visu jautājums, un šos jautājumus politiķi var detalizēti kontrolēt un skaidrot. Turklāt, kas būtiski, tam, gan politiķu, gan ierēdņu līmenī, būtu jānotiek ar nevalstiskās puses dalību, ņemot vērā sabiedriskās atsauksmes, kritiku un argumentus, nevis vēlāk likumprojektu anotācijās ierakstot, ka sabiedrības informēšana notiks laikrakstā „Latvijas vēstnesis” un konsultācijas ar nevalstisko sektoru aprobežojas ar pusotru biedrību. Protams, te ir vajadzīga otra puse, kura iesaistās.

Nodokļu sistēmas un administrēšanas maiņas šobrīd Latvijā ir daudz svarīgākas par, piemēram, Repšes kriminālprocesu. Jo no tām tieši ir atkarīgs, vai šī būs valsts, no kuras brauks tūkstoši uz Īriju, kur medicīna būs hroniskā krīzes stāvoklī, un kur zināšanu ekonomikas vietā būs visvairāk cietumnieku un pašnāvnieku. Tāpēc šis jo īpaši ir tas gadījums, kad līdz ar gānīšanos, katram, kas kaut ko saprot un grib vērst par labu, derētu izteikties publiski vai piedalīties kādas savas sfēras sabiedriskās aktivitātēs. Lai vēlāk negaudotu, ko “tie idioti tur augšā” atkal sastrādājuši.