“Jaunais laiks” uzskata, ka Muižnieka darbs integrācijas lietu ministra amatā ir bijis pārāk strīdīgs, un arī pēc izstāšanās no Pirmās partijas viņš ir politiska persona, tāpēc balsos pret. Līdzīgi kritiski šorīt no Saeimas tribīnes bija tēvzemieši. Tautas partija, savukārt, saka, ka Muižnieks kopš tiem laikiem ir progresējis un, deputātes Rugātes vārdiem runājot, “sapratis šo spēli” amatpersonas statusā labāk nekā tad, kad tikko pārgāja no nevalstiskā sektora uz politiku. Savukārt PCTVL, kuru aizstāvētās krievu intereses tik bieži pārmet Muižniekam, saka, ka viņam vairs neuzticas.

Protams, valsts darbs uzliek ierobežojumus, salīdzinot ar nevalstisko. Protams, ka nevar absolutizēt kāda cilvēka agrāko darba posmu kā galveno kritēriju. Bet jautājums, kas rodas, klausoties un lasot gan Muižnieka uzstādījumus, gan citus viedokļus, ir – ciktāl un kādas cilvēktiesības valstī ir sargājamas ar ierobežojumiem un sankcijām, un ciktāl pašām cilvēktiesību robežām atsevišķos aktuālajos jautājumos ir jābūt iespējami skaidri deklarētām. Muižnieka kontekstā īpaši tas saistāms ar bieži piesauktajiem “starptautiskajiem standartiem”.

Kā zināms, ir stingrie, minimālie standarti starptautiskos dokumentos, bet līdzās tiem ir principi, kurus katrā valstī var realizēt atšķirīgi, un vēl ir ļoti vispārīgi uzstādījumi, kam ir visplašākās iespējas dažadās valstīs, atkarībā no to sabiedrības viedokļiem, vēstures, tradīcijām ,u.tml., realizēties ļoti dažādi. Un tie mainās jeb progresē. Vai otrādi. Un ir atkarīgi no daudziem aspektiem katrā konkrētajā valstī. Piemēram, pēdejos gados daudzkārt atzīts, ka gan mediju žurnalistiskajā un mākslinieciskajā darbā, gan kino, gan reklāmā izpausmes brīvības robežas kļūst arvien plašākas, provocējošākas, arī aizskarošākas, un tamlīdzīgi. Tie nav standarti, tās ir tendences, kas maina līdzšinējos standartus. Un te stāsts nav tikai par"Al Jazeera" telekanāla saturu vai maikla mūra filmu, bet jo daudziem citiem piemēriem. Un variācijas vai interpretācijas, jau citu pamattiesību kontekstā, varam attiecināt arī, piemēram, uz līdzšinējoVCB darba vienu no galvenajām aktualitātēm - standartiem ieslodzījuma vietās.

Savukārt cilvektiesību ierobežojumu jomā jaunus parametrus veido starptautiskā cīņa pret teororismu, radot arī visnotaļ strīdīgus, piemēram, personiskās dzīves neaizskaramības ierobežojumus. Vienu no tiem, Briselē tapušu projektu par telefonsarunu plašāku kontroli nesen konferencē Rīgā minēja Egils Levits, norādot, ka Latvijai, kas vel tik nesen piedzīvojusi totalitārā režīma totālo kontroli, pienāktos iebilst pret šādu projektu.

Kads tam visam sakars ar Valsts cilvēktiesību biroju un tā direktoru? Galvenokārt tāds, ka, manuprāt, būtu ļoti svarīgi no jauna direktora amata kandidāta skaidri saprast, un šai saprašanai būtu jābūt arī deputātu vērtēšanas kritērijam, - kādi, no vienas puses, ir starptautiski principi un precedenti ir atskaites punkts vērtējot un akceptejot vai noliedzot brīvības vai varas ierobežojumus attiecībā uz to pašu vakar apspriesto naida kurināšanu, seksuālo minoriotāšu pasākumu, lojalitāti ceļā uz pilsonību, vai daudz ko citu, bet, no otras puses, par kādiem jautājumiem un kādi jāņem vērā pašmāju sabiedrības vairākuma argumenti vai pašmāju precedenti. Jāpiezīmē, ka tieši daudz piesauktā Nila Muižnieka starptautiskā mēroga zināšanas un darba prakse neapšaubāmi ir pamats, lai viņš varētu kļūt par labu Latvijas indivudālo un dažreiz arī atšķirīgo interešu pārstāvi aiz valsts robežām. Ja tā saukto starptautisko standartu daudzināšana neņemtu virsroku, iespējams, viņš to varētu realizēt veiksmīgāk, nekā preparējot iekšējās pretrunas.

Visbeidzot, uz visa šī fona, pēc VCB direktora neapstiprināšanas aktualizējas arī vairāki jautājumi par topošo Tiesībsarga likuma projektu. Ja tajā ieverojami paplašinās līdzšinējo VCB pilnvaru loku, tas nozīmē, ka būtu nepieciešams vēl universalāks kandidāts ar vēl lielāku uzticību un autoritāti. Vai arī, gluži otrādi, nevar visu likt uz vienu līderi, varbūt vajadzīgi vairāki dažādu nozaru pārraugi. VCB direktora atlase rādīja, ka pseidobrīvajā Latvijā cilvēku tiesību un brīvību sargu meklēšanai tik plašu resursu arī var nebūt.