Secībā pirmais notikums, visticamāk, būs parakstu vākšana par tautas nobalsošanu saistībā ar valsts drošības likumu grozījumiem. Lai kādus grozījumus Saeima tuvākajās nedēļās neizdarītu, atklāts paliek jautājums, vai referenduma iniciēšana un tai sekojošs balsojums pret valdības sākotnēji un parlamenta sekojoši pieņemtajiem likumiem būtu neuzticības balsojums varas koalīcijai. Sekas valdības atkāpšanās vai tikai publiskas nokaunināšanas formā jau būtu nākamais jautājums. Visticamāk, tuvākajās nedēļās izvērsīsies plašas aktivitātes sabiedriskās domas frontē par referenduma nepieciešamību. Ar neprognozējamām versijām par procesu un rezultātiem un, patiešām, brīvu tautas izvēli.

Baumas par tā dēvētajiem "Lemberga stipendiātiem" kā krīzes elementu vēl arvien paliek tikai baumas, bet, šķiet, nu jau sakas posms ar spekulācijām par konkrētiem uzvārdiem. Nāk prātā līdzības ar pedofilijas lietu, kad patiesību vairs nevarēja nošķirt no dezinformācijas. Ir diezgan nojaušami, ka prokuratūras rīcībā ir tādi materiāli, kuri nav tūlīt pat publiskojami kā neapgāžami pierādījumi, un tas, vai izmeklēšanas noslēgsies ar uzvārdu vai partiju saraksta publiskošanu, arī vēl ir atklāts jautājums. Nemaz nerunājot par to, kad tas varētu notikt. Taču problēma nav tikai šaubas par šīs iespējamās politiskās korupcijas apmēriem un konsekvencēm. Visiem politekonomiskās virtuves vērotājiem ir acīmredzami, ka uz dažu, Lembergam un viņa pašreizējiem vai agrākajiem domubiedriem ar vai bez stipendijām pietuvināto politiķu problēmu fona, savu labumu var iegūt politiskie un oligarhiskie konkurenti.

Partiju "melnās kases" kā vispārzināma lieta, kā atceramies, tika pieminētas jau pirms daudziem gadiem. "Nedaudzo vara" kā, manuprāt, visprecīzākais oligarhijas tulkojums Latvijas kontekstam, ir problēma ne jau tikai saistībā ar Lemberga ietekmi. Šajā jautājumā nez vai izmeklēšanas materiālu publiskošana var būt vienīgās vai pilnvērtīgākās zāles. Ja partiju iekšienēs nenotiks izmaiņas attiecībā uz ietekmēm, atkarībām, lēmumu pieņemšanas un amatu dalīšanas tradīcijām un kritērijiem, oligarhijas problēma transformēsies, bet nepazudīs.

Valsts prezidenta vēlēšana ir nākamais šī pavasara tests gan sabiedrībai, gan varai. Scenāriju šobrīd vēl ir ļoti daudz. Ievēlēšanas kārtības noteikšana un kritēriju definēšana, protams, būtu svarīgs solis demokrātijas stiprināšanai šajā procesā. Tomēr polittehnoloģiju un sabiedrisko attiecību paņēmienu iespējas kombinācijā ar aizklāto vēlēšanu procedūru ir pamats prognozēm arī par visskeptiskākajiem scenārijiem. Paradoksālākais ir tas, ka pie pašreizējā uzticības deficīta parlamentam lielai sabiedrības daļai jebkura kandidāta jebkāda ievēlēšana, pat bez aizkulišu darījumiem un varaskāres, īpaši, ja tas notiks ar nepārliecinošu parlamenta deputātu balsu vairākumu, var šķist kā valdošo sazvērestība. Un tas krīzi var vēl padziļināt.