Ir neapstrīdams fakts, ka nekustamo īpašumu cenu pieaugums Latvijā nu jau ar atrāvienu apsteidz notiekošo citās valstīs. Lai cik būtu objektīvi iemesli cenu pieaugumam, tik strauju lēcienu ir arī liels pamats vērtēt kā uzpūstu. Līdz ar to, ir pamats izvirzīt jautājumu, vai nebūtu jānotiek aktivitātēm, kas notiekošo apturētu – gan šī tirgus stabilitātes, gan pieejamības, gan, līdz ar to, valsts ekonomikas un labklājības interesēs.

Turpinot skanēt kritikai par to, ciktāl bankas kurina cenu pieaugumu, dāļājot kredītus, kontekstā ar iespējamiem gaidāmiem apgrūtinājumiem un ierobežojumiem, bankas, šķiet, kļūst piesardzīgākas. Tas notiek arī kontekstā ar makroekonomiskajām bažām par inflācijas spirāli, kuru, protams, lielā mērā nosaka tieši aktivitātes ap nekustamajiem īpašumiem . Tomēr skaidrs, ka bankas pašas galvu cilpā arī nebāzīs.

Nekustamo īpašumu tirgotāji un attīstītāji arī izmanto augšupejošo līkni un pelna no tās, kamēr vien pieprasījums ir pietiekami liels un bankas to finansē. Bet pieprasījums vēl ir, jo, spriežot pēc statistiskajiem datiem, mājokļu kvadratūra Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir ievērojami mazāka nekā Eiropā. Vēl jo lielāku pieprasījumu vairo īpašumu pārpircēji jeb spekulanti. No vienas puses, daļā gadījumu tas valstij piesaista papildus finanses, bet no otras puses tas vairo pieprasījumu un cenu, mazinot īpašumu pieejamību mazāk nodrošinātam, bet plašākam Latvijas iedzīvotāju slānim.

Būvnieki tik tikko spēj sekot šim apjomu pieaugumiem, bet, ņemot vērā gan būvniecības kvalitātes prasību robus, gan darbaspēka politiku vai tās trūkumu, ne vienmēr un ne visi izpilda darbus atbilstoši to cenai un kvalitātei. No objektu kvalitātes viedokļa plašākā nozīmē, būtiskas ir arī neskaidrības ar teritoriju plānojumiem daudzu jaunu objektu būvniecības gadījumā.

Uz visa šī fona rodas loģisks jautājums – ciktāl valsts uzskata, ka nekustamo īpašumu tirgū notiekošā "vārīšanās", ko realizē atsevišķi tā dalībnieki, nevar pārkarsēt valsts ekonomiku un liegt pienācīgi lielai daļai valsts iedzīvotāju iegūt mājokli par minētajai ekonomikai atbilstošu cenu. Šobrīd izskatās, ka politiķu nostāja un izlēmība ne tuvu nav adekvāta problemātikas mērogiem un aktualitātei.

Jau vismaz otro gadu par nekustamā īpašuma nodokļu principu maiņu tiek runāts vajadzības izteiksmē. Pat ja nākamgad būs lēmumi, tie stāsies spēka tikai aiznākamgad. Kas varētu būt jau novēloti. Ātrāk realizējams lēmums varētu būt dažādas nodevas par darījumiem, varbūt arī kredītiem. Taču tas tika plānots jau 2005.gadā, un nekas nav noticis. Citas, ar valsts politiku būvniecības, teritoriju plānošanas un mājokļu jomā saistītas lietas arī nenotiek daudz ātrāk. Tikmēr šādā tempā kustoties, ir gana lielas izredzes, nevis mēreni apstādināt cenu pieaugumu, ar sekojošām loģiskām korekcijām, bet, nekustamo īpašumu tirgu uzpūst un uzkarsēt, un tad, burbulim sprāgstot, sagaidīt cenu kritumu un ekonomikas šūpošanos, kas, turpinot tēlainos izteikumus, var apdedzināt daudzus, kas pie tā nav vainīgi un to nav pelnījuši.