Var jau būt, ka daudzus šāds uzsaukums iedvesmos, tomēr, atļaujos būt subjektīvs, dažiem tas var atgādināt tikpat plakātisko “Esi gatavs!” padomjgados, bet, galvenais, jājautā, vai šādam patosam nozares vadītājiem ir pietiekams pamats. Iemesli ir vispārzināmie – skolotāju algas un, līdz ar to, kadri, mācību līdzekļi un tā saucamā materiāltehniskā bāze, studiju nodrošinājums, un tā joprojām.

Jaunu izglītības standartu ieviešana prasa jaunu kvalitāti, jaunu cenšanos un, zināmā mērā, arī jaunu domāšanu. Nez vai par to var pilnvērtīgi runāt skolotāju korupusā, kur ir daudz vairāk pensionāru, nekā jaunpienācēju, un attīstības dzinējspēka - konkurences praktiski vispār nav. Jaunu standartu ieviešanas problēmas arī praktiskā darba nodrošinājuma dēļ tika apliecinātas arī vakarvakara diskusijā. Savukārt kadru trūkums šobrīd vēl it kā nav katstrofāls, taču ir ar tendenci par tādu kļūt.

Ministrei kardinālu risinājumu par šo tēmu nav. Te arī nevar lietot līdzību ar studentiem, kuru “piestudēšanu”, lielāko laika daļu strādājot, var bremzēt darba tirgus prasības pēc zināšanām. Skolotāju motivācija “būt formā” var būt vairāk profesionāla lepnuma vai morāles kategorijās, bet tās nav bezgalīgas.

Par augstāko izglītību it kā labā ziņa, kas izskanēja vakar TV diskusijā – pēdējā laikā tik daudz aprunātā izglītības “produkta” (ne)atbilstība darba tirgus pieprasījumam vismaz pēc studentu statistikas vairs nav tik katastrofāla, un visās kritiskajā nozarēs studentu pietiek. Tomēr tas nekādi nepaskaidro, kāpec tik daudzināto eksakto studiju vietu skaits no valsts budžeta tā arī būtiski nav palielinājies. Un arī analīzes trūkums, kāda līmeņa vietu darba tirgū ieguvuši neseni augstskolas absolventi liek vēl mazliet piesardzīgi vērtet jaunākos uzņemšanas rezultātus.

Skaidrs, ka ar valsts budžeta līdzekļiem šobrīd nevar atrisināt visas problēmas. No iekšējām rezervēm, ja ministre tās piesauc, iespējams, kaut ko arī var, tikai jautajums, var ir pienācīga audita sistēma, kas to vērtē. Pārdomas rosinošs vakar bija piemērs par skolu platībām attiecībā pret skolēnu skaitu. Bet tas, protams, ir allaž uzmanīgi stumdītais un politiski jūtīgais “karstais kartupelis” par skolu tīkla optimizāciju.

Augstskolu līmenī papildus resursus šobrīd iegūst, pateicoties privātsektoram – potenciālajiem darba devējiem. Iespējams, daļu Jāņa Āboltiņa vakar izteikto versiju par privātuzņēmēju lomu izglītības sfērā var noraidīt pamatu pamatos, bet, tai pat laikā, piemēram, skolu datorzācijā vai citos nodrošinājuma jautājumos varbūt valstij ir vērts meklēt arī šādus risinājumus – koncesijas vai līdzīgās formās.

Visbeidzot, man jāatvainojas vairākiem “Delfu” lasītajiem un komentāru autoriem, ka vakar diskusijā trūka laika uzdot daudzus labus iesūtītos jautājumus. Taču ir vieta, kur būtu jāatrodas atbildēm gan uz daudziem tiem, gan šeit iepriekš aprakstītajiem un citiem jautājumiem – tā ir izglītības attīstības koncepcija. Līdzšinējam dokumentam ar šādu nosaukumu ir termiņš no 2002. līdz 2005.gadam. Tātad, šobrīd vai vistuvākajā laikā pienāktos publiskot šādu dokumentu daudz piesauktā sabiedrības un speciālistu viedokļa izteikšanai. Pagaidām gan starp publiski paustajām izglītības resora prioritātem šis darbs nav.