Fonā šai nesamērīgajai taisnprātībai ir valsts budžeta dalīšanas monopols, kura instruments veselības resoram ir veselības obligātās apdrošināšanas aģentūra. Pēc slimokašu likvidēšanas, kurās nerealizējās sākotnējās ieceres par sistemas dalībnieku, tostarp pacientu līdzdalību, tagad gan finanšu, gan medicīniskos jautājumos, taisnību diktē viens maka turētājs.

Divās valodās, cik var spriest gan no skatītāju atsauksmēm, gan pašu ārstu prakses, runā arī pacienti – vieniem tikko, no 1.aprīļa palielinātie maksājumi ir vairāk nekā grūti panesams slogs, otriem tas nebūtu nekas īpašs. Daudzi, šķiet, pat būtu gatavi maksāt vairāk, bet - par labākiem pakalpojumiem. Taču nav sistēmiskas virzības, lai šie maksātspējīgākie, kuri pārsvarā ir arī jaunākie un veselākie, varētu ieguldīt savu naudu un stabilizēt kopējo saimniecību.

Arī ārsti, protams, runā divās valodās. Tie, kuri strādā nozarēs, kurās var krietni piepelnīties, un tie, kuriem neatliekamajā palīdzībā vai lauku nabadzībā jāiztiek no tā, kas ir. Tie, kuri cenšas pēc labākās sirdsapziņas, un tie, kuri vairs necenšas, un nokaitina pacientus. Bet konkurences nav, un draud, ka arī nebūs, spriežot pēc jauntapušās cilvēkresursu attīstības programmas, ar pārdesmit latu algu pieaugumu mediķiem gadā turpmāko piecu gadu laikā. Turklāt šī programma skaidri neatbild arī uz jautājumiem par dažadu nozaru speciālistu īpatsvaru.

Neapšaubāmi, visus pēdējos mēnešos tapušos veselības resora lēmumus nevar mest pār vienu kārti un vērtēt kā nepieņemamus. Un ir arī loģiskie, pamatotie un pareizie. Tomēr darvas šajā vēlamajā medus mucā ir tik daudz, ka galu galā tā nav lietojama. Ministra tēze par 60-70 miljonu latu palielinājumu veselības nozarei nākamā gada budžetā nozīme 20% vai mazliet vairāk palielinājumu esošajam veselības aprūpes budžetam. Nav maz, bet nav arī ne tuvu pietiekami, lai būtu pamats turpināt uzturēt mītu par valsts veselības aprūpi, nevis daļēju, bet gandrīz visos līmeņos - maksas medicīnu. Arī tā saucamajam māsterplānam, ko pamatā saprotam ar slimnīcu skaita samazināšanu un optimizēšanu, nav ekonomiskā efekta aprēķinu. Ja daudz būtiskāk nemainīsies finansējuma apjoms vai sistēma, tad neizbēgami ne tikai neuzlabosies, bet pasliktināsies ārstēšanas kvalitāte un veselība – gan tiem, kas var, gan tiem, kas nevar maksāt. Taču šobrīd visiem plāniem un notiekumiem paralēli nav uzskatāmu prognožu, kas paredzētu pacientu ārstēšanās apjoma izmaiņas un to rezultātus konkrētu saslimstību mazināšanā. Bet, kamēr nav vienotu šādu atskaites punktu, nez vai ir reāli panakt sarunu vienā valodā.

Veselības aprūpe ir starp nozarēm, kur vienas “pareizās” politikas nav – ne no Briseles, ne citām aizrobežām, ne no Rīgas varasvīru gaiteņiem. Ārstu nostājas mijas no draudīgi kareivīgas kā bija anesteziologu gadījumā, līdz cerīgi pielaidīgai citās reizēs. Pacientus dzird vēl mazāk. Veselības ministrijas veidotā pacientu konsultatīvā padome nav dzirdams kā enerģisks oponents un partneris. Taču visdažādāko sabiedrisko apvienību pārstāvjiem, tostarp ne tikai ar jau slimnieku, bet arī ar veselo apvienībām, kam jārūpejas par visās nozarēs vissvarīgāko resursu – cilvēku, nav cita ceļa kā pastāvīgs spiediens, lai panāktu, ka tiek runāts vienā valodā.