Taču, zinot latvju jaunlaiku likumdošanas jaunrades tradīcijas, kuras bieži vien, pārfrāzējot politiķes literāro valodu, ir ar ziemas zābakiem uz balles grīdas, vairāki ierosinātie grozījumi tik smalkam mehānismam kā Satversme nez vai var nākt par labu. Jo, lietojot vakarvakara diskusijas tēmu leksiku, Satversme ir gana uzskatāms “viendzimuma” tiesisks garabērns, kura mutācijām vai uzlabošanas operācijam ir jāierauga skaidras robežas. Kas nenozīmē, ka izvirzītajām problēmām nebūtu jāmeklē risinājumi. Arī likumdošanā.

Latvijas Pirmā partija, sekojot sabiedrisko kaislību vilnim pēc homoseksuālistu gājiena šovasar, ir izvirzījusi projektu Satversmes 110.pantā laulību definēt kā savienību starp vīrieti un sievieti. No vērtību viedokļa, neapšaubāmi, tas ir skaidrs un pamatots solis attiecīgu uzskatu propagandas virzienā. Taču Satversme nav Bībele vai vērtību krājums, bet gan pamatlikums augstāko tiesisko principu definēšanai. Un neizskatās, arī spriežot pēc vakar dzirdētā, ka LPP būtu pacentusies veikt tiesisku analīzi.

Arī Saeimas Juridiskā komisija, sevi nu par ļoti konservatīviem dēvējošo tautpartijiešu vadībā, atkārtojusi to pašu. Bet problemātiskie jautājumi vakar bija uzskatāmi – laulības definēšanas līmeņi un nekonkrētība starptautiskā mērogā, homoseksuāļu partnerattiecību civiltiesisko statusu variācijas likumos, kas var notikt neatkarīgi no laulības definējuma Satversmē. Uzmanības vērta šai kontekstā ir arī Satversmes tiesas tiesneša norādes uz Eiropas cilvektiesību tiesas spriedumiem par ģimenes jēdziena plašaku uztveri – nez vai ECT tiesneši nav kristieši, kuri cilvektiesības traktē tikai ultrabrīvībām par labu. Savukārt LPP izvairīšanās no tiesiskiem risinājumiem bija redzama jau pēc “praida” gājiena – kamēr notika skaļas runas un demisijas, “mācītāju partija” nepacentās līdzēt apstrīdēt administratīvās tiesas spriedumu par gājiena atļaušanu. Lai gan tieši šis spriedums veido tiesiskos principus un tradīcijas tiesību interpretācijām šai jomā.

Attiecībā uz Satversmes 3.panta grozījumiem, lai rastu pamatojumu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, šķiet, tiesiskās analīzes ir bijis krietni vairāk. Taču, brīžiem, šķiet, ka pārāk daudz. Vai, precīzāk, tik daudz, ka neatliek vietas vienkāršam uzstādījumam, vai tauta sapratīs, par ko tai īsti jābalso tautas nobalsošanā jeb referendumā. Tai pat laikā acīmredzami, ka būtu nepieciešams meklēt sakarīgāku alternatīvu valdības radītajam visnotaļ samocītajam projektam par robežlīguma vērtēšanu Satversmes tiesā. Un šajā gadījumā referendumam varētu būt īstais brīdis.

Vienīgi, jautājums ir, par ko tieši taisīt nobalsošanu. Alternatīva šobrīd izvirzītajam projektam varētu būt likumprojekts par robežlīguma ratifikāciju, jo tas, ņemot vērā robežlīguma saturu, faktiski arī ir 3.panta satura jautājums, tikai – atstājot neskartu panta tekstu, līdz ar to – pašu konstitūciju kopumā. Turklāt, zinot šīs tēmas hiperpolitizāciju, ir bezjēdzīgi meklēt risinājumu, kurā būtu garantijas, ka to neapstrīdētu Satversmes tiesā. Tādu garantiju nevar būt. Bet referendums, gan no iekšpolitiskās, gan ārpolitiskās stājas viedokļa varētu būt visnotaļ labs risinājums. Turklāt, tas arī neprasītu pārmērīgi lielas izmaksas, sarīkojot to pēc gada, vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām.