Kam vajadzīga čekas maisu publiskošana?

Nožēlojami, ka deputāti tik vienprātīgi ir nobalsojuši par versiju, kam daudzi paši agrāk minējuši citu risinājumu. Savulaik ne viens vien ir atzinis, ka vienīgais loģiskais publicēšanas variants būtu, ja vispirms noteiktu termiņu, kurā iespējama sadarbības atzīšana, pēc tam publicējot tikai to vārdus, kuri sadarbību nav atzinuši. Gaidīts un prognozēts vakardienas Saeimas balsojumā bija tas, ka pagarinās ierobežojumus bijušajiem čekas virsniekiem un aģentiem vēl uz desmit gadiem. Arī šis lēmums būtu diskutabls – gan kontekstā ar neseno atļauju Eiroparlamenta vēlēšanās kandidēt jebkuram, gan ņemot vērā 13 gadus ilgo laiku pēc neatkarības atgūšanas, kad valsts drošības argumenti vairs nav aktuāli. Tomēr šis ierobežojums ir ļoti neloģisks, ja paralēli notiek pulicēšana, kas it kā cenšas problēmai pielikt punktu, nevis to aktualizēt uz vēl desmit gadiem. Turklāt šo ierobežojumu praktiska piemērošana arvien paliek tikai daļēji realizējama, ņemot vērā līdzšinējo gadu bēdīgo tiesu praksi, kad pārliecinoši lielākā daļa no vairākiem simtiem tiesas prāvu par sadarbību ar VDK beigusies ar attaisnojošu spriedumu. Diemžēl Saeimā, ņemot vērā šo praksi, pat nav apspriesta versija, ka ierobežojumus varētu saglabāt tikai VDK štata darbiniekiem, bet aģentu “izgaismošanu” saglabājot, ja tie kandidē uz vēlētiem vai citiem augstiem amatiem – līdzīgi kā tas jau šobrīd notiek vēlēšanās. Tikpat hroniski nerisināta ir arī nekonsekvence līdzās čekistiem neierindot kompartijas nomenklatūras bijušos darbiniekus.

Lai gan pēc likuma pieņemšanas vakar skanēja versijas, kā varētu reglamentēt VDK dokumentu publiskošanu, faktiski likuma teksts ir tik tiešs, ka neko ierobežot nevar, un presei, piemēram, būtu visas tiesības un iespējas, pēc likuma spēkā stāšanās veidot avīžu pielikumus un publicēt visu 4000 (vai pat pāri par 20 000, ja rēķinām kopš pēckara laikiem) aģentu vārdus. Bez jebkādiem izvērsumiem un versijām, cik kura sadarbība ir ideoloģiska vai nē, pamatota vai apšaubāma. Pieņemu, ka vakar vakarā, uzzinot par šo parlamenta balsojumu, krietni pārdzīvojumi bija gan tiem, kuri apzinās, ka viņu vārdi ir “maisos” jeb VDK kartotēkā, gan tie, kuri tagad cer uzzināt vairāk par saviem līdzgaitniekiem vai ienaidniekiem. Nez vai tas ir ceļš tikai uz izlīgšanu un šaubu mazināšanu. Un, nez vai abiem minētajiem un sabiedrībai no tā būs labāk. Valsts prezidentei ir par ko padomāt, vai šādu likumu izsludināt.