Skaidrs, ka hroniskie kritiķi atradīs bezgalīgas iebildes pat tikko apskatot NAP projektu – sākot no paša plāna nosaukuma, kas daudziem atgādinās padomjlaika piecgades plānus. Tomēr arī konstruktīvākiem vērtētājiem paliek neatbildēti jautājumi, kam būtu jābūt skaidriem, lai attaisnotu ambīcijas par šī plāna statusu.

Sākotnēji šis plāns ir tapis, lai realizētu principu "divi vienā" – gan plāns Eiropas Savienības (ES) fondu apguvei nākamajam budžeta periodam līdz 2013.gadam, gan plāns pašiem sev jeb valsts attīstībai kopumā. Kā pamatu eirofondu sadalei to tā arī neizdevās radīt, jo fondus jau dala, kamēr NAP vēl top. Vai tagad tas var kļūt par pilnvērtīgu plānu jaunam valsts attīstības posmam, vai to jāatstāj tikai kā eirofondu iegūšanas un apguves pamatojumu, – tas nu ir gana strīdīgs jautājums.

Kā galvenais vadmotīvs plānā likts cilvēka dzīves kvalitātes jēdziens, kam seko par prioritātēm nosauktās izglītība, zinātne un tehnoloģijas. Aprakstītas ir dažnedažādas nozares, tomēr dominējot ekonomiskajam skatījumam. Iztrūkst Latvijas vieta starptautiskā salīdzinājumā un nav ne finanšu plānojuma, ne rezultatīvo kritēriju plāna izpildei.

Kā gluži loģiski norāda akadēmiski domājoši prāti, ir un paliek pretruna pašā nosaukumā – ja tā ir stratēģija, tad tā to arī jānosauc, un skaidri jāzina, ka tai sekos plāns ar laika grafiku, finanšu projektu, izpildes skaitliskiem kritērijiem un indikatoriem, un tamlīdzīgi. Šobrīd ir pa daļai gan no viena, gan no otra, un iznāk tāds pusplāns, bet arī pusstratēģija. Jo tā arī paliek neskaidrs – vai tā ir koncepcija valsts attīstībai visplašākajā vārda nozīmē, kam būtu jāietver daudz plašāks ģeopolitisks, mentāls un vēl daudzos citos vārdos nosaucams domas lidojums, vai tikai biznesa plāns priekš SIA "Latvijas Republika". Kas arī nebūtu peļami, bet tad būtu skaidri jādefinē, ka atskaites punkts galvenokārt ir naudisks vai materiālistisks.

Absurdas izklausās atbildes, ka indikatori tiks pievienoti kaut kad tagad, jau pēc sabiedriskās apspriešanas, savukārt finanses tiks piesaistītas soli pa solim, pēc plāna pieņemšanas. Lai gan skaidrs, ka pavisam nav skaidrs, cik maksā šajā plānā minēto mērķu sasniegšana vai, vismaz, uzdevumu realizācija. Tāpat kā nav skaidrs, kāda mēroga zinātnes, izglītības, ekonomikas, tehnoloģiju un citus sasniegumus plāna izstrādātāji iedomājušies par tādiem, kas liecinātu par plāna izpildi. Līdz ar to ir pat ļoti ir skaidrs, ka tik vispārīgam plānam kā šim, ja nenotiek totālas krīzes, vienmēr var "pievilkt" argumentus par to izpildi. Kas, ko tur liegties, ir izdevīgi politiķiem un sevi pašatrožojošai birokrātijai, lai spodrinātu sev spalvas.

Varētu vēl daudz spriest par plāna turpmāko kontroli un uzraudzību, kur balto plankumu ir ne mazāk kā saistībā ar rezultātiem un finansēm. Tomēr arī tas ietilpst kopumā, uz ko jāattiecina viens vienīgs jautājums šī plāna jēgai un dzīvotspējai – kas to pieņems? Vārds "pieņems" šai gadījumā ir divās nozīmēs. Otrā ir organizatoriskais lēmumu pieņemšanas process, ko var paredzēt kā neadekvātu, ja nacionālo attīstības plānu pieņems nācijas priekšstāvju mazākuma valdība.

Bet pirmā nozīme pieņemšanai ir akceptēšana jeb atzīšana no plašākas sabiedrības. Līdz šim sabiedrības speciālistu daļa, nozaru pārstāvji, it kā ir piedalījušies plāna projektā, tomēr iebildes ir bezgala, gan atzīstot šī plāna lietderību kopumā. Tikmēr plašākai sabiedrībai šis plāns, šķiet, nav un nevar būt pieņemams, jo tas ir desmitiem lappušu garš un, galvenais, pasausā birokrātiskā valodā, kura neizskatās pēc tādas, ar ko būtu mēģināts uzrunāt tos visnotaļ dažādos cilvēkus, par kuriem it kā šis plāns rūpējas. Stratēģijas kopsavilkumu jeb konceptu var uzlikt pāris lapām. Varbūt arī ar propagandas vai "zīmolēšanas" iezīmēm, bet, galvenais, ar ideju. Un, ja to idejiski pieņem vai pie tā "pieduras", kā jaunāka paaudze teiktu, tad šādam plāna var būt augstāka jēga. Pretējā gadījumā jāpaliek pie līdzšinējiem nozaru plāniem un programmām. Kas arī ir valstiski. Bet bez ambīcijas nest to, ko nevar pacelt.