Solis uz priekšu vispārējās minoritāšu konvencijas pieņemšanā

Minoritātes definēšana, ietverot šajā jēdzienā tikai pilsoņus ar paaudzēs ilgo saistību ar Latviju, ir loģiska, atsaucoties uz citu valstu praksi. Tur arī mazākumtautību skaits un apjoms, uz ko tiek attiecināts šis statuss, nereti ir mazāks, nekā tie, uz ko tas neattiecas. Savukārt atrunas jeb izņēmumi – ne tik daudz ielu nosaukumu divvalodība, bet pirmkārt jau citas valodas lietošana saziņā ar varas iestādēm, jau vairāk izskatās pēc demonstrācijas – sak, ne soli atpakaļ. Savā ziņā tās ir arī bailes. Jo, skaidrs, ka jebkura vismazākā likumu maiņa šajā jomā ļaus politiskajiem konkurentiem to izmantot savās interesēs. Bet tikmēr situācija, kad vairākās pašvaldībās praksē šī tulkošana jau notiek, rada paralēlo realitāti. Ar interpretācijas iespējām.

Krietni komplicētāks ir jautājums par minoritāšu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, tātad, arī valsts pārvaldē. Pirms pāris gadiem Artis Pabriks, toreiz vēl politologs, savā pētījumā par etnopolitiku jau konstatēja niecīgo cittautiešu skaitu varas struktūrās, un nez, vai tas ir mainījies. Par diskrimināciju to nosaukt nevar, taču par neintegrāciju gan. Iemesls daudzviet atkal ir arī bailes. No vienas puses, vairākumam, pieņemt cittautiešus, kuri asociējas ar tik dažādām „anti” nostajām. No otras puses, mazākumam, censties iesaistīties sistēmā, kur dominē augšminētais vairākums. Praksē katrs paliek savā pusē, ar saviem aizspriedumiem. Uzskatāmi atšķirīga situācija, vismaz man pēc pašam zināmās pieredzes, ir privātos uzņēmumos.

Protams, neapšaubāmi, latviskās linijas aizsardzība minoritāšu konvencijas kontekstā ir neapsaubāmi nepieciešama lieta. Taču augšminētie jautājumi raksturo lietas, ko varētu risināt, neatkāpjoties no principiem, bet, tai pat laikā, neradot cīņu laukus, bez kuriem varētu arī iztikt. Līdzīgi kā notiek ar izglītības reformu, kur šobrīd arī Satversmes tiesā konstatētās vājās vietas būtu labojamas, nemainot kopīgo uzstādījumu.

Nākotni prognozējot, viens no būtiskākajiem šķiet pareģojums, ka pēc desmitgades var strauji palielināties imigrantu vilnis, lai nodrošinātu darbaspēku dažādas nozarēs. Tad neizbēgami praksē būs jāsastopas ar vairāku valodu paralēlu lietošanu un nepilnīgas valsts valodas lietošanu. Būtu netālredzīgi šo posmu sagaidīt ar līdzšinējo pretnostatījumu mantojumu. Savstarpējo neuzticību, aizspriedumus un bailes nu jau bieži vien uztur vai uzkurina partiju sadalījums pēc nacionālās piederības un to savstarpējā polarizācija un pretnostatījums. Iespējams, arī šajā nozarē ir vajadzīga paaudze, kā vakar teica integrācijas ministrs, lai situācija mainītos un bailes un aizspriedumi būtu mazāk kā principi un iecietība. Bet no abām pusem.