Līdzās citiem priekšvēlēšanu spēles noteikumus regulējošo likumu grozījumu variantiem, kas šobrīd ir politiskajā dienaskārtībā, šis, nenoliedzami, radītu pavērsienu jau priekšvēlēšanu laikā, ne tikai naudas skaitīšanā pēc tam. Tai pat laikā, brīdi, kad likumu grozīšana jau ir pamatīgi aizkavēta, jaunie priekšlikumi īpaši uzmanīgi jāfiltrē, dalot lietderīgas lietas, demagoģiskas atrunas, visāda veida “fiksās idejas” un „dziļumbumbas”.

Reklāmu aizliegumam pašam par sevi, neapšaubāmi ir daudz pozitīvu aspektu. Diskutablāks ir jautājums par to, kurp plūdīs klipiem neizmantotā nauda – vai tā vairos vēlētāju informētību vai mazargumentētu piesaistīšanu. Versijas par pašvaldību atbalstu šajā virzienā, kā vakar varējām konstatēt diskusijā, rada iebildes.

Dažādojoties naudas izmantošanas variantiem, var kļūt grūtāk kontrolējami partiju izdevumi. Tam, kāda veidosies prakse deklarētos un nedeklarētos tēriņu kontrolē, atskaites punkts būs martā, kad KNAB sola publisko datus par pārbaudēm attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām. Tiesa gan, mazliet mulsina ilgais termiņš, kas jau pagājis, kopš atskaites brīža. Iespējams, tas varētu būt pamats arī pārskatīt termiņu, kad un kā partijas publisko savus priekšvēlēšanu tēriņus – šobrīd laikaposms mēnesi pirms un pēc vēlēšanām ir ļoti ilgs. Tas būtu papildus atbildības faktors, līdzās KNAB šobrīd ierosinātajam un politiķu vārdos atbalstītajam sodu pastiprināšanas principam par pārtēriņiem. Bet, jebkurā gadījumā, jau tagad ir skaidrs, ka KNAB viens nav karotājs. Tāpat kā korupcijas apkarošanā kopumā, arī šajā jomā būtiska ir sabiedrības, turklāt, nevis tikai “Providus” aktīvistu dalība. Turklāt, tas mazinātu arī politiķu savstarpējo greizsirdību par KNAB politisko angažētību.

Reklāmu aizliegums kā īpašs tests varētu būt medijiem, kuriem politiskās reklāmas papildina ieņēmumus. Tikmēr attiecībā uz mediju darbības regulēšanu priekšvēlēšanu laikā, šobrīd šķiet, ka projekti par cita rakstura ieņēmumu – no slēptās reklāmas - filtrēšanu jāaizvada pa skuju taku vismaz līdz šīgada vēlēšanām. Varbūt arī tas nav slikti. Jo strīdi starp medijiem, politiķiem un viņu kontrolētājiem varētu izvērsties bezgalīgi, ja tas nonāk līdz tiesiskiem strīdiem. Kas neizslēdz ne vairāk kā rekomendējoša rakstura analīzes, gan nevalstiskā līmenī, gan, jo īpaši, Nacionālajā Radio un televīzijas padomē, kur, protams, jāturpina arī esošo likumu uzraudzība. Protams, lielāks svars paliek mediju paškontrolei. Sliktāk ir tas, ka pieklusušas versijas, ka medijos varētu ar valstisku regulējumu un atbalstu veicināt informācijas un diskusiju apjomu starp kandidātiem.

Visbeidzot, it kā ar tik vilinošo naudu it kā mazāk saistīts, bet ar vēlēšanu rezultātiem tik ļoti saistīts temats ir vēlēšanu kārtība. Domstarpības starp versijām par vēlētāju piesaisti iecirkņiem vai par veco pases zīmogošanas sistēmu šobrīd visbūtiskāk attiecas uz vēlētājiem aiz valsts robežas. Tomēr šībrīža lēmumu atbildība ir arī par vēlēšanu kārtību ilgtermiņā. Tai skaitā tad, kad personu apliecinošā dokumentā zīmogu vairs nevarēs iespiest. Viss atkarīgs no tehnoloģiju progresa.

Priekšlikums savienot pašvaldību un Saeimas deputātu amatus pirmajā brīdī šķiet tik pārsteidzīgs, nesamērīgs un konkrētām “lokomotīvēm” izdevīgs, ka to ātri varētu norakstīt. Tomēr, šķiet, ka šo jautājumu dienaskārtībā gatava virzīt ne viena vien partija, līdz ar to arī pretējā viedokļa aizstāvjiem jāvairo savi argumenti. Bet ir cits, ne mazāk pamatojams jautājums, par kuru vairums politiķu un arī viņu komentētāju vai nu vispār klusē vai tikai nīgri ieminas - par vēlēšanu sistēmas maiņu. Jau daudzkārt, lai cik kūtri, bet ir izskanējuši mājieni, ka daudzi vēlētāji atbalstītu vismaz jaukto, ja ne mažoritāro vēlēšanu sistēmu, jo partiju dominante sevi ir izsmēlusi. Pirmā iespēja ceļā uz to ir noteikt, ka viens kandidāts nedrīkst kandidēt vairāk kā vienā no pieciem Latvijas novadu vēlēšanu apgabaliem. Sava loģika ir arī variantam, ka, ja minētā personāliju sadale starp pieciem apgabaliem nenotiek, tad jānosaka visa valsts kā viens apgabals. Vakar diskusijā tika apliecināts, ka pašreizējā sistēma rada situācijas, ka deputātu mandātu sadale būtiski atšķirīgs balsu skaita sadalei starp partijām kopsummā. Ja ne mainot sistēmu jau uz šīm vēlēšanām, partijas vismaz varētu definēt vēlētājiem savu pozīciju par šo tēmu priekšvēlēšanu programmās.