Vienlaikus tas var ļoti dažādi ietekmēt pilsētas vidi un dažāda veida saimniecību, kas savukārt ietekmēs gan vietejos "iezemiešus", gan par kūrortpilsētu allaž devētās Jūrmalas viesus. Vakar "Kas notiek Latvijā?" deva iespēju publiski salīdzināt dažādu pozīciju Jūrmalas deputātu, nevalstisko oponentu un valstisko pārraugu argumentus. Izteiktās, bet, jo īpaši, vēl nojaušamās pusvārdos pieminētās vai vispār noklusētās intereses rada ļoti neviennozīmīgas versijas.

Pēc skandāla ap telefonsarunām par domes vadības ievēlēšanu, publiskais pieprasījums attiecībā uz Jūrmalas domes darba atklātību un principiālu maiņu, neapšaubami, ir pamatīgi audzis. Tomēr ir arī skaidrs, ka vietējās varas daudzpartiju "kokteilis" Jūrmalā kā bija tā ir palicis ļoti nestabils. Līdz ar to, no vienas puses, tas objektīvi bremzē iespējas jaunpienācējiem no priekštečiem saņemto mantojumu būtiski mainīt, gan no faktoloģiskā, gan principu viedokļa. No otras puses, tas pastiprina kārdinājumus cīņā par varu un ietekmi, un no tiem izrietošajiem labumiem. Un principiālajām maiņām rodas ļoti daudz bremzējošu faktoru.

Kā galvenais strīdus objekts šajā plānā ir tā saucamo dabas pamatņu, arī gluži neskartu priežu mežu, pārveidošana par teritorijām, kurās pieļaujama, lai arī minimāla, tomēr apbūve. Pret to uzstājas gan jaundibinātā Jūrmalas aizsardzības biedrība, gan "Delna", gan valsts vides uzraudzības resors. Neizbēgami te ir skats no divām pusēm – neskarta daba ir un var būt šādas pilsētas vērtība. Tai pat laikā bez jauniem objektiem, gan pie Lielupes un jūras, gan kur citur, nevar rasties jaunas iespējas pilsētas attīstībai. Un, aiz kāda dabas sargāšanas piemēra var slēpties arī blakusesošā kaimiņa gluži subjektīva vēlme saglabāt pie savas mājas iespējami klusāku dabas stūrīti.

Būtiskākā robežšķirtne šajā jomā, šķiet, ir publisko un privāto objektu dalījums. Un te nu ir vietā pastāvīgi uzstādītie jautājumi par stratēģiju pilsētas attīstībai, kas noteiktu pastāvīgo iedzīvotāju un atpūtnieku, viesnīcu un atpūtas objektu, darījumu objektu vēlamo proporciju un prioritātes, līdz ar to – veidotu pamatu katram konkrētam lēmumam par apbūvi, zaļās zonas saglabāšanu un tamlīdzīgi.

Smags enkurs šim plānam, neapšaubāmi, ir arī līdzšinējo pašvaldību darījumi – gan akceptētie apšaubāmie detālplānojumi, kuru legalizāciju pieļauj šis grozījumu projekts, gan līgumi par zemju nomu, uz ko attiecinātas arī vairākas paredzamās zemju statusa maiņas. Bez šo darījumu galīgas un publiskas novērtēšanas, pat lai cik rezultatīva tā būtu, nez vai ir iespējams ielikt pamatus publiskai uzticībai jaunajam plānam. Vēl jo vairāk, ja šos gadījumus par nelikumīgiem jau vērtē arī valsts resoru pārstāvji.

Jūrmalas attīstības plāna tapšana ir tests tam, kādas pēc telefonsarunu skandāla Jūrmalā, gan tās varā, gan iedzīvotājos, un arī attiecībā uz Jūrmalu, politikā, valsts pārvaldē un biznesā, notiek pārmaiņas principos un spēles noteikumos. Attiecībā gan uz pagātnes izvērtēšanu, gan uz nākotni. No procesa jeb formas viedokļa, spriežot, kā tas notiek, pārmaiņas, lai cik diskutablas, ir. Par rezultātiem gan tik noteikti spriet vēl nevar.