Otrdien valdībā akceptētie šāgada budžeta grozījumi ietvēra gana iespaidīgu skaitli – 132 miljonus, starp kuriem atalgojuma jautājumu nav. Ietverti vienīgi jau vairākus gadus aizkavētie pabalsti iekšlietu sistēmas darbiniekiem, taču arī tie – tikai daļēji.

Dažādās nozarēs, šķiet, ir plaša viela diskusijām, vai galvenā prioritāte bijusi visi piešķirtie papildus finansējumi – būvniecībai, remontiem un dažādam dotācijām. Atalgojuma nepalielināšanai kā galvenais arguments skan teorija, ka to nevarot darīt, jo tādējādi pieaug nākamgada budžeta “bāze”. Visnotaļ apšaubāms arguments, ja jau vienalga plānots algu palielinājums – par to, kaut nelielo, palielinājumu, kas notiktu tagad, taču samazinātos palielinājums, kas vajadzīgs no 1.janvāra. Bet tikpat labi šāds arguments var būt atruna, lai vilktu laiku. Jo skaidru principu, kas notiks ar algu palielinājumu, nav. Lai gan līdz nākamgada budžeta sastādīšanai atlicis aptuveni pusotrs mēnesis, un it kā jau šis budžeta projekts tiek apspriests kopš pavasara.

Uzskatāma ir nostāja pret nelietderīgu tēriņu izvērtēšanu atsevišķos resoros – kamēr citos gadījumos ir runa par stingro politiku, te finanšu ministrs atrunājas, ka stingrāki auditēšanas principi ir “piedāvāti”. Ja pirms pāris gadiem vēl bija runa par tā saukto nulles budžetu, kas liktu pārskatīt tēriņu efektivitāti, tagad nav neviena piemēra, kur kas tāds notiktu. Nav nekādu izvērtējumu pat attiecībā uz iekšlietu resoru, kam it kā šobrīd ir īpaša uzmanība, nav konkrētu atbilžu par atalgojuma fonda pārdali prēmijās vai ārpusbudžeta ieņēmumu izlietojumu, kas tika pieminēts vakar diskusijā. Paliek gan izteikta apņemšanās to izvērtēt. Par to, ka nevar naudu ieguldīt caurā mucā jeb nesakārtotā sistēmā – šo līdzību Tautas partijas pārstāvji jau izmantoja, runājot par veselības aprūpi. Taču attiecībā uz mucas caurumu meklēšanu gan nav adekvātas atbildes.

Vēl viens riska faktors budžeta plānošanai attiecībā uz atalgojumu ir vienotu kritēriju un ilgtermiņa plānu trūkums. Vēl arvien dominē atsevišķu nozaru ministru paziņojumi “cīnīties” par budžeta daļu. Tai pat laikā, lai gan valsts kancelejas pārziņā strādā starpresoru darba grupa vienota amatu klasifikatora izveidei un Finanšu ministrijā jau gadiem ilgi notiek dažādi pasākumi attiecībā uz vienotas atalgojuma sistēmas veidošanu, politiķi apliecina nevis gatavību, bet izvairību, plānot atalgojuma politiku uz šādiem vienotiem, atklātiem principiem, nevis pēc “izsišanas” principa.

Rēķinot nākamgada budžeta kopsummas, ir acīmredzami, ka algu konsekventai un vislīdz vērā ņemamai palielināšanai visās problemātiskajās nozarēs līdzekļu nebūs.

Daži desmiti miljoni skolotājiem, daži desmiti miljonu policistiem, vairāki miljoni kultūras un tieslietu sfērā, plus vēl agrākie solījumi mediķiem sākot no sešdesmit miljoniem...

Pāri tam visam gulst inflācijas ēna, kas jebkuru algu palielinājumu padara mazāku. Vakar izskanēja vērtējums, ka valdības rīcība ar budžetu arī veicina cenu celšanās turpinājumu, un prognoze, ka inflācija arī šogad nemazināsies. Pat ja otrdien valdība atlikusi inflācijas ierobežošanas pasākumus, jautājums, cik efektīvi šie pasākumi potenciāli var būt. Vakar no finanšu ministra mutes kā vienīgais konkrētais iespējamais solis izskanēja iecere atcelt ministru algu pieauguma piesaisti vidējai darba samaksai. Visi uzskaitītie plakātiskie saukļi konkurences palielināšanai un administratīvo problēmu mazināšanai, galu galā, ir nepieciešami jau tāpat - ekonomikas veicināšanai. Bet nez vai tie ir tādi, lai būtiski bremzētu cenu pieaugumu.

Ja ir krīze, tad tomēr, pēc definīcijas, vajadzīgi īpaša, bet tai pat laikā plānveidīga rīcība. Šobrīd vairāk šķiet, ka caurās mucas problēma, tāpat kā zivs pūšana no galvas, sākas no augšas. Tā teikt, staigā ap to mucu, runā, bet caurumus īpaši nemeklē. Priekšvēlēšanu gads gan ir īstais, kad var piespiest to darīt.