Runājot par demisijas prasījumu gan jāsak ar to, ka "Jaunā laika" argumenti, pat abstrahējoties no politiskajiem mērķiem pret Kalvīša valdību, ir pavāji. Līdzšinējais oficiālais deputātu pieprasījums, kas saistīts ar dažu kukuļošanā pieķertu policistu atrašanos darbā policijā, neapšaubāmi, ir pamats jautājumiem, taču nez vai demisijai. Jo, pat neiedziļinoties tiesiskajās peripetijās ap drošības līdzekļiem un amatu maiņām, nekas neliecina, ka šie policisti būtu kādas "atslēgas figūras", no kuriem atkarīgas kādas "korumpētās varas elites" uzvaras vai zaudējumi. Tiesa gan, vērtējams, no ministra konsekvenču viedokļa, vai par šiem gadījumiem notiek policijas amatpersonu rīcības izvērtēšana. Piemēram, ir ziņas, ka, kamēr oficiāli ministrs savās atbildēs citastarp dod mājienus par nepietiekamu prokuratūras informāciju, kas ļautu noteikt sankcijas, policijas amatpersonas pašas prasījušas prokuratūrai mīkstināt drošības līdzekļus un apsūdzētos pārcēlušas citos darbos, prokuroru vispār neinformējot. Protams, saistībā ar demisijas pieprasījumu, var izvirzīt arī citus pārmetumus, tomēr, lai kādi tie ir, vēlēšanu tuvums ministru gana labi sargā. Taču tas nenozīmē, ka nav jautājumu, ko nebūtu jāpavērtē iespējami publiski.

Jaundžeikars no sava priekšteča Ērika Jēkabsona saņēma mantojumā iekšlietu sistēmas vadību neilgi pēc tam, kad publiski tika spriests par krīzi policijā, galvenokārt saistībā ar nepietiekamo atalgojumu un sociālo maksājumu parādiem, bet kontekstā arī ar policijas vadību, struktūru un nodrošinājumu, un vēl citiem jautājumiem. Tāpat arī mantojums bija neapgūtie līdzekļi robežas projektos. Policijas atalgojuma palielinājumam sekoja valdības lēmumi, kas nodrošinājuši parādu atmaksas un algu palielināšanas sakumu. Tiesa gan, turpinājums atkarīgs no jau nākamās valdības lēmumiem, un arī šajā jomā tā jau padarīta par priekšteču saistību ķīlnieci, bet citas izejas arī faktiski nav. Darba samaksas sistēmas attīstībai iekšlietu sfērā radīta koncepcija, kas it kā apmierina sistēmas darbiniekus. Lai gan, vēl nebūt nevar teikt, ka tā apturēs kadru aizplūšanu, nemaz nerunājot par jaunu darbinieku papildinājumu. Savukārt plašākais krīzes novēršanas plāns, ko apstiprināja Kalvīša valdība vēl Jēkabsona laikā, kā vakar atklājās no ministra mutes, ir tikai papīrs. Lai gan nevarētu teikt, ka Jaundžeikars, ar vai bez papīra, pauž pārliecinošus savus plānus par policijas attīstību, kas būtu izdarāms vai kaut aizsākams, teiksim, līdz vēlēšanām. Un tas jau ir simptomātiski. Piemēram, dienesta gaitas likums, kas arī vakar tika minēts kā viens no līdzekļiem sistēmas uzlabošanai, pašas sistemas ne visaugstākajos līmeņos tiek uztverts nebūt ne bez šaubām par to, ka tas var veicināt militarizētas sistemas nostiprināšanos.

Līdzās atalgojuma jautājumiem Jaundžeikara laikā notiek arī salīdzinoši vērienīgi valsts pasūtījumi tehnikas un būvniecības jomā. Un šis ir otrs simptomātiskais temats. Skandāls ap robežsardzes automašīnu konkursu šobrīd vēl ir pusē – sākotnējie rezultāti ir atcelti, bet turpinājums vēl nav skaidrs, un nebūt neizskatās, ka ministrs būtu apņēmības pilns meklēt atbildīgos par notikušo. Vēl vairāk, kā vakar atklājās TV studijā, rindas kārtībā jau ir nākamais tracis – par automašīnu nomu policijas vajadzībām, konkursā paredzot šaubīgi traktējamus iepirkuma apjomus, garantijas nosacījumus un tehniskos parametrus par labu atsevišķiem potenciālajiem pretendentiem. Pat ja tieši šis ministrs būs tas, kurš pēc priekšteču radītās krīzes daudz ko atrisinājis, piemēram, atgūstot nokavēto Šengenas līguma robežprojektos, tas nu nekādi neattaisno, ka valsts pasūtījumu konkursos koruptās tradīcijas turpinās un uzvar.