Vakar "Kas notiek Latvijā?" debatēs izskanēja visu Saeimā pārstāvēto partiju vai apvienību pārstāvju nostājas un argumenti par tautpartijiešu līdera piedāvāto projektu, ka Saeima pieņem likumu, ar ko pilnvaro valdību parakstīt 1997.gadā parafēto līguma projektu.

Kļūst arvien acīmredzamāk, ka tiesiski daudzus jautājumus ar vieniem un tiem pašiem argumentiem var interpretēt pat diametrāli pretēji. Šķiet, ne Latvijā, ne ārpus tas, nav pietiekami autoritatīvu soģu, lai pateiktu, vai, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991.gada konstitucionālā likuma par valstisko statusu piesaukšana jaunā Saeimas likumā par robežlīguma mandātu ir drošāks vai mazāk drošs arguments, nekā ārlietu ministra vienpusējā deklarācija 2005.gada pavasarī. Jautājums ir par to, kā tiek tulkots šis Saeimas likumprojekts. Un šis jautājums vispirms ir jāuzdod pašiem sev.

Par valsts nepārtrauktības idejas tiesisko definējumu domas dalās. Taču dalās ne tikai jautājumā par to, vai likumprojekts to pietiekami nodrošina vai nē, ko apstrīd galvenokārt "Jaunais laiks". Kā vakar varēja pārliecināties pēc "Saskaņas centra" parlamenta frakcijas līdera jautājuma, premjera projektā valstiskā statusa piesaukšana notiek lielā mērā iekšpolitisko, nevis tiesisko iemeslu dēļ.

Par valstisko pozīciju kopumā premjers saka, ka Latvijas nostāja nepilnu divu gadu laikā nav būtiski mainījusies. Tai pat laikā, atšķirībā no ilgstošas Tautas partijas sliekšanās tuvāk versijai, ka no Abrenes, vismaz "de jure", Latvija neatsakās, šobrīd tiek paziņots, ka atsakās gan un ka vienmēr jau ir atteikusies. Taču, Saeimas likuma projektu var iztulkot arī tā, ka Latvija no savām 1920.gada miera līguma robežām tomēr neatsakās, pat parakstot līgumu par citu valsts robežu. Tāda versija arī vakar izskanēja TV studijā. Ja tomēr notiek atteikšanās no šīs okupētās teritorijas, tad uzreiz jāatgriežas pie jautājuma par okupācijas kontekstu un sekām no vienas puses, un valsts teritorijas izmaiņām no otras puses.

Pirmkārt, tas nozīmē atgriešanos pie jautājuma par tautas nobalsošanu. Un zīmīgi, ka vairāku partiju pārstāvji, kuru partijas biedri savulaik ir atbalstījuši referenduma ideju, tagad to nepiemin kā obligātu vai vismaz vēlamu scenāriju.

Otrkārt, tas ir jautājums par to, kuram ko vajag un par kādu cenu. Bezgalīgi daudzreiz daudzinātais, ka abām pusēm vajag robežlīgumu, ir tikpat pamatoti kā apgalvojums, ka nekur nav jāsteidzas. Turklāt Latvijas politiskajā virtuvē pēdējo divu gadu laikā tieši premjera partija ir izcēlusies, runājot gan vienu, gan otru. Vai kaut kas ir mainījies? Kā bijušas, tā paliek ekonomiskas problēmas. Tirgošanās, transports, enerģētika, un tā tālāk. Taču būtiski, ka pat PCTVL līderis atzīst, ka šī līguma parakstīšana nevar dot garantijas, ka kaut kas uzlabosies, tikai cerību. Bet ļoti nerealizējamu cerību līmenī, kā zināms, no abām pusēm jau pārdesmit gadu ir okupācijas atzīšanas un nepilsoņu statusa maiņas. Šajos polemikas jautājumos robežlīgums neko neizmainīs un nav arī nekādu pazīmju, ka par šīm tēmām varētu mainīties ārpolitikas, līdz ar to ir acīmredzami šķēršļi, lai Latvijas un Krievijas attiecības tikai robežlīguma dēļ strauji uzlabotos. Tiesa gan, iespējams Latvijai mainītos "vienas tēmas ārpolitikas valsts" statuss rietumos, kas mums būtu būtiski dažādu jautājumu risināšanā. Lai gan, cik pamatoti ir premjera apgalvojumi par rietumvalstu solījumiem atbalstīt Latvijas projektu, pavisam drīz varēsim pārliecināties praksē. Taču, jebkurā gadījumā, nevar nepieminēt arī to, ka līguma neparakstīšana un pat jaunu risinājumu nemeklēšana arī nu nekādi nevar uzlabot Latvijas pozīcijas starptautiskā mērogā.

Saeimā, visticamāk, nākamnedēļ sagaidāms balsojums par likumprojekta apstiprinājumu pirmajā lasījumā. Šķiet, ir vērts ņemt vērā uzstādījumu, ka nepieciešama jauna diskusija, vai varam un vai vajag izkļūt no strupceļa, kurā nonācām pirms nepilniem diviem gadiem. Tai pat laikā, ja nav vienprātības ne par tekstu, ne pār tā interpretāciju, ne par pašu valsts politiku, ne mazāk vērts būtu neizdarīt un nenolemt neko tādu, kas var radīt, kā mēdz teikt, nevis šausmīgas beigas, bet šausmas bez beigām.