Par biznesu kritērijs ir viens – kādu biznesa paplašināšanos vai sašaurināšanos varam sagaidīt. Tas pats kritērijs, tikai no otras puses, ir rūpēm par cilvēku, kuras tik skaļi skanējušas aizvadītā gada laikā, kad Rīgā tika radīti moratoriji un aizliegumi azartspēļu biznesam.

Tautas partija pēkšņi ir kļuvusi par atbalstītāju variantam, kas paredz atcelt pašvaldībām tiesības noteikt teritorijas, kur aizliedzama azartspēļu rīkošana. Šis priekšlikums ir ne tikai diametrāli pretējs “oranžo” tā saucamajām konservatīvajām tēzēm saistībā ar azartspēļu ierobežojumiem Rīgā, bet arī ir grūti pamatojams gan no skaitliskā jeb finansiālā, gan cilvēciskā aspekta.

Patiešām, nevar noliegt, ka pašvaldību ļoti dažādā un ļoti neprognozējamā prakse, radot aizliegumus, sākot no dažām ielām vai kvartāliem, beidzot ar visu pilsētu, izņemot viesnīcas, arī ir apšaubāma, un būtu adekvāti noteikt vismaz vienādus principus vai kritērijus visā valstī. Turklāt, visaptverošo aizliegumu atbalstītāji, kas šobrīd ir gan zem “Jaunā laika”, gan Latvijas Pirmās partijas karoga, nepamatoti apiet arī strīdīgo jautājumu par nesamērīgu agrāk plaši atļauta biznesa ierobežojumu, kas var noslēgties ar prāvu Satversmes tiesā.

Tomēr vienādu principu noteikšana var attiekties uz plašākiem un ne tikai plašiem aizliegumiem, ko var vai nevar ļaut piemērot katrā pašvaldībā atsevišķi. Taču šobrīd likumā paredzētos aizliegumus attiecībā uz veikaliem, stacijām, bāriem un kafejnīcām, nekādi nevar nosaukt par tik plašiem aizliegumiem, lai viennozīmīgi prognozētu, ka spēļu biznesa apjoms būtiski samazināsies. Protams, daļai spēļu automātu klientu mazās kafejnīciņās tas varbūt mazinās iespēju kļūt par narkologu pacientiem. Tomēr tas vēl nav pamats, lai mazinātos spēļu zāļu skaits, kas valstī kopumā jau tuvojas septiņiem simtiem.

Tāpat vēl tikai pieņēmums ir tas, ka ļoti būtiski spēļu zāļu skaitu samazinās norma, ka spēļu automātu skaits zālē jāpalielina līdz divdesmit. Vēl viens pieņēmums – ka krasa izmaiņas radīs izmaiņas citā – nodokļu un nodevu likumā, kas nākamajā un aiznākamajā gadā paredz izmaksu palielinājumu par katru spēļu automātu. Arī prasības par pamatkapitāla palielināšanu azartspēļu organizētājfirmām var drīzāk sakoncentrēt tirgu mazāka dalībnieku skaita rokās, nevis samazināt spēlētāju skaitu un biznesa apjomus.

Kā labu vai vismaz potenciāli cerīgu aspektu visā šajā epopejā var minēt paredzamo spēļu automātu sertifikāciju atbilstošo Eiropas Savienības standartiem, kas ļautu atbrīvoties no dažādas šaubīgas izcelsmes automātiem, ar kuru palīdzību var realizēt visāda veida nelegālo biznesa apjomu. Taču būtisks aspekts ir, lai sertifikācijas kārtība nekļūtu par kādas vienas vai citas firmas atbalsta mehānismu, ko var iekļaut vēl tikai turpmāk paredzamajos Ministru kabineta noteikumos. Viss šis kopā jau ir stāsts par kritērijiem, ko var izmērīt skaitļos gan ekonomiskas un citādas analīzes, gan finansiālu aprēķinu formā, samērojot to ar cilvēka interešu faktoru. Tas būtu pamats un rādītāji valsts politikai, ko it kā grasās realizēt ar jaunu likumu.

Daži skaitļi atrodami likumprojekta anotācijā, citi, līdz ar kritērijiem – finanšu resorā akceptētajā azartspēļu tirgus attīstības koncepcijā, kas nesaprotamu iemeslu dēļ nav diez ko publisks dokuments. Neiedziļinoties detaļās, uzmanību primāri saista trīs lietas. Pirmkārt, prognozes par spēļu zāļu skaita un nozares finanšu apgrozījuma divkāršu samazināšanos balstītas galvenokārt uz pieņēmumiem. Otrkārt, analīze neietver salīdzinošus datus ar citām valstīm. Un treškārt, kā galvenais uzdevums ir izvirzīts balanss starp “vēlmi ierobežot azartspēles no vienas puses, un vēlmi izmantot šos pakalpojumus un organizēt azartspēles no otras puses”. Nekur nav minēts uzdevums samazināt azartspēļu izplatības apjomus un ko tamlīdzīgu, ko politiķi tik bieži piesaukuši kā savu misiju. Tāpat nekur arī nav argumentu par labu vienai un otrai vēlmei.

Zinot tradicionālo azartspēļu industrijas pastiprināto tuvību politiskajam procesam, būtu ne tikai naivi, bet pat neloģiski šajā reizē nerunāt par “politisko jumtu” biznesa interesēm. Bet arī nez vai būtu adekvāti primitīvi folklorizēt kādu vienu tēlu, kurš vienmēr pasūta darīt, kā vajag. Pēdējo gadu procesi rada gana daudz pamata versijām par to, ka dažādi “politiskie jumti” nodrošina to, lai kaut ko neizdarītu un nemainītu, vai, vismaz, atliktu. Arī šoreiz. Taču tas neiet cauri zem izkārtnes - pamatota azartspēļu politika.

Drīzāk šajā reizē. Bet pieļaut, ka visā šajā epopejā daļa politiķu ir šim biznesam draudzīgu pakalpojumu sniedzēji, citi - vairāk vai mazāk populistiski pacientus un viņu diagnozi dramatizējoši pretinieki. Līdz ar to pamatota saturiska kompromisa statusam ir vājš pamatojums. Lai gan tas varētu būt vispareizākais ceļš. Īpaši jau tāpēc, ka “politisko jumtu” loma šajā nozarē ir daudz plašāka nekā gandrīz jau folklorizēta viena biznesmeņa īpašā ietekme, lai politiķi izdarītu “kā vajag”. Varbūt krietni mazāk publiski redzama ir ticama ir versija.