Turpinot folkloras tēmu, ir acīmredzami, ka versijās ap Dienvidu tiltu jānošķir mīti un patiesības jeb graudi un pelavas. Tāpat arī būtu šķirama iespējamā atbildība par noziegumiem, ko vērtēt ir Ģenerālprokuratūras kompetencē, un politiķu, amatpersonu un komersantu politiskā, disciplinārā, finansiālā, morālā un vēl citas atbildības par pēcatmodas gadu desmitu lielāko būvi. Tiesa gan, vairāki iesaistītie šīs atbildības jauc vai izliekas, ka tās neatšķir.

Rīgas mērs Jānis Birks, piemēram, cenšas piesaukt Ģenerālprokuratūru kā tiesnesi strīdos starp Valsts kontroli un Rīgas domi. Taču ne jau kriminālprocesa ierosināšana ir vienīgais mērs, lai izvērtētu, vai ir notikuši likumpārkāpumi. Rīgas dome gan jau apsolījusies arī tiesāties ar Valsts kontroli, kas ir konsekventāks formāts. Tiesa gan, pēc šī solījuma paradoksāli šķiet, ka pašvaldībā vēl tikai plāno veidot ekspertu grupu, kas vērtēs Valsts kontroles secinājumus.

Līdzās pamatojumiem ir vēl arī līdzšinējās un arī pašreizējās rīcības lietderība. Kura, pat likuma formālajos ietvaros realizēta, var būt ļoti dažāda. Šajā kontekstā arī gaužām plaša ir politiskā atbildība par to politiski akceptēto būvniecības un finansēšanas modeļu izvēli, kāda ir notikusi, par ko skarbākās versijas vakar publiskoja Rīgas pašvaldības kādreizējais finanšu departamenta vadītājs Raimonds Krūmiņš. Protams, pirmā atbildības vērtēšana būs drīz gaidāmajās vēlēšanās, vērtējot gan personālijas, viņu līdzšinējos lēmumus un to novērtējumu, ko pauž gan konkrētie politiķi, gan partijas, kuru rindās ir vai nav par šo projektu atbildīgie.

Valsts kontroles revīzija pelna atzinību par to, ka pirmoreiz šis lielais projekts ir izvērtēts pietiekami plaši un uzskatāmi, ļaujot nodokļu maksātājiem pārskatāmi iepazīties ar revidentu vērtējumu par summām un dokumentiem. Rīgas domes vadībai mainoties, lai gan tika solīts, pamatīgi izvērtējumi tā arī izpalika. Vēl vairāk, Dienvidu tilta projekts, tā realizācijas parametri, izmaksas, finansējums un to izmaiņu pamatojums un dokumenti tā arī līdz šim nebija pietiekami izvērsti publiskoti, ko būtu ļoti elementāri izdarīt pašvaldības interneta resursos.

Tiesa gan tieši Valsts kontroles revīzijā būtu bijis adekvāti iekļaut ne tikai grāmatvedisko un normatīvo izvērtējumu, bet arī būvniecības izvērtējumu starptautiskā salīdzinājumā, ko, kā tagad atklājas, kontrolētāji izņēmuši no ziņojuma gala dokumenta it kā nepilnīgu ziņu dēļ. Pārskatot, cik daudzos interneta resursos ir pieejami dažādi aizrobežu dati un cik daudzus no tiem pašmāju aktīvisti jau ir apkopojuši un analizējuši, jāšaubās, vai Valsts kontrolei par grūtu būtu bijis pamatīgāk salīdzināt Rīgas projektu arī daudzkārt pieminētajām pēdējo gadu būvēm Francijā, Vācijā, Horvātijā un Grieķijā.

Savukārt no finansējuma lietderības viedokļa būtu bijis interesanti arī Valsts kontroles vērtējumus pēc būtības par saņemto projekta atlikto 20 gadu finansējumu par fiksēto likmi 6,28%. Vērtēts ir tikai finansēšanas modelis, taču attiecībā par likmi, vai tā ir samērīga naudas cenu vai nē - sarunās ar finansistiem izskan dažādi viedokļi.

Nepietiekama informācija par dažādiem projekta jautājumiem ne mazāk ir pārmetama arī būvētājiem, un nekādi nav pieņemama „Dienvidu tilta” vadītāja atrunāšanās, ka viņš neesot atbildīgs par novecojušajiem datiem būves mājaslapā. Kurš gan cits, kā saka vēl vienā folklorizētā teicienā. Arī dažādās valstīs būvēto tiltu salīdzinājumam pienāktos izvērst informāciju ne tikai par kvadrātmetriem, bet arī būvapjomiem, betona un metāla tonnām un tamlīdzīgi. Citastarp, pēc trešdienas raidījuma „Dienvidu tilta” pārstāvji solās to darīt. Līdzīgi, cerams, kontekstā ar Valsts kontroles un būvnieku domstarpībām par metālu sadārdzinājumiem, sagaidāma arī Vasilija Meļņika atbildes reakcija uz Gunta Rāvja teikto saistībā par metāla kontrukciju izvēli tilta būvei Latvijā vai Krievijā. Pēc raidījuma Meļņika komentārs bija lakonisks: „Rāvis melo”.

Visbeidzot, jānofiksē divas lietas, ko neietver aizvadītajā nedēļā publiskotais Valsts kontroles revīzijas ziņojums, bet no kuriem vismaz pirmā var būt arī prokuratūras izmeklēšanas objekts, un par kurām jautājumi, visticamāk, vēl turpināsies – būvniecības kvalitāte un turpmākās izmaksu izmaiņas objekta būvniecības otrajā un trešajā kārtā. Neskatoties uz publiski acīmredzamām vēlētāju, lietotāju un nodokļu maksātāju šaubām, vai tilta ieliekums pērnrudens slogošanā nav liecība par nepietiekamu kvalitāti, tā arī izpalika neatkarīga inženiertehniskā ekspertīze. Lai gan vilciens, kā mēdz teikt, vēl nav aizgājis. Savukārt attiecībā uz naudu, ja jau dažādas darbu un materiālu izmaksas Latvijā un aiz mūsu valsts robežām vairs nepieaug, bet samazinās, būtu tikai loģiski, ja analogi līdzšinējam pieaugumam notiktu turpmāko darbu salētināšanās.

„Kas notiek Latvijā?” turpinās sekot Dienvidu tilta būvniecības vērtēšanai.